Sākumā aplūkošu referāta virsrakstā pieteiktos jēdzienus. Vārds reliģija cēlies no latīņu religio, kas nozīmē godbijību pret dieviem, vai arī vienkārši māņticību. Tas norāda, ka reliģija savos pamatos nav saistīta ar prātu un racionālo, bet gan ar transcendento un iracionālo.
Plašākā izpratnē reliģija ir ticības vai filosofijas kodekss, kas bieži saistīts ar dieva vai dievu pielūgšanu. Galvenais nav ticēt pārdabiskam spēkam (piemēram, budismā un konfūcismā šādas ticības nav), bet tomēr sabiedrībā dominē uzskats, ka patiesa reliģiozitāte saņem atalgojumu, piemēram, atbrīvošanu no cilvēciskā eksistences veida (budismā), dzīvi nākotnē (kristietībā, islāmā) vai pasaulīgus labumus (Sõka Gakkai budismā)1.
Ir reliģijas, kurās pielūdz vienu dievu, tādas, kurās dievu ir vairāk kā viens, kā arī tādas, kurās dieva kā transcendentas būtnes nav. Tāpēc reliģijas varētu iedalīt šādi: politeiskās reliģijas (tiek pielūgti vairāki dievi) – Babilonijas, Asīrijas, Ēģiptes, Grieķijas un Romas senās reliģijas, panteiskās (uzskats, ka dievs ir visur dabā, nedalāms no tās) – hinduisms, sintoisms, monoteiskās (sauktas arī par grāmatas reliģijām – reliģijas, kurās tiek pielūgts viens dievs) – jūdaisms, kristietība un islāms, ne-teiskās (reliģijas, kuru centrā nav dieva eksistences pierādījumu meklēšana) – budisms, konfūcisms…