J. Valbis skaidro, ka radošās spējas vislabāk attīstās tieši radošā darbībā. ‘’Mācīšanās darot’’ dod vislielākos rezultātus, bet lai sekmīgi tiktu mācīts radoši, skolotājiem sev jāizvirza mērķus, tie būtu:
• Rosināt gan plašu, gan kādu konkrētu eksperimentālu darbību, bet šeit jāievieš noteikumi, tie ir – izpildītājiem ir jājūtas sagatavotiem un drošiem, lai uzņemtos risku un drīkstētu kļūdīties labvēlīgā neapdraudošā atmosfērā. Jāņem vērā skolēnu attīstības līmenis;
• Veidot atbilstošu attieksmi pret iztēles darbību – sajūsmas, cieņas, cerības un izbrīna izjūtu par sava pārveidojošā spēka potenciālu;
• Palīdzēt izprast, ko nozīmē brīvība no tūlītējas kritikas līdz vēlākai stingrai ideju novērtēšanai un turpmākai attīstībai;
• Veicināt pašizpausmi, kas ir saistīta ar izvirzīto uzdevumu;
• Veidot izpratni par radošās darbības fāzēm un laika nozīmi, arī to, kā laiks, kad netiek domāts par risināmo problēmu, var veicināt tās atrisināšanu;
• Palīdzēt veidoties sapratnei par dažādiem kontekstiem, kuros var rasties idejas;
• Iedrošināt un stimulēt skolēnus, kad viņi brīvi ‘’spēlējas’’ ar idejām un iztēlojas iespējas;
• Uzvērt iztēles, oriģinalitātes, zinātkāres un apšaubīšanas nozīmi, kā arī to personības īpašību attīstīšanas svarīgumu, kas veicina radošo darbību .
„Metožu izvēli nosaka galvenokārt mācību mērķis, uzdevumi un saturs, tomēr jāņem vērā arī vairāki citi faktori: mācību motivācijas līmenis, satura un prasību apjoms, skolēnu sagatavotība – iepriekšējās mācību prasmes, skolēnu vecums, skolēnu aktivitāte, interese, attiecības starp skolotāju un skolēnu, materiāli tehniskās iespējas, mācību telpas, skolēnu skaits klasē u.c. Izvēli arī nosaka skolotāja pārliecība par vienas vai otras metodes efektivitāti, prasme izmantot dažādas tehnoloģijas, alternatīvu iespēju pārzināšana.”
…