Raiņa valodas īpatnības J.V.Gētes darba "Fausts" tulkojumā

Rainis darinājis arī īpatnējus salikteņus. Tos var nosacīti grupēt. Liela daļa salikteņu darināta ar sakni pus- pirmajā daļā, piemēram, pusdievs, pusdzisa, pusatraitnība, pusreibums, pusbēgšana, puskvēla ( „Es ieraudzīju līdzās pelniem pusdzisā // Tur zemē sēdam lielu, segtu sievieti.” (I; 334.lpp.)); ar adjektīvu pirmajā daļā, piemēram, lielmutības, brīvdrosa, resnkuņģi, ļaunace, ļaunmēle, melnsaru, jaunaugums; savienojot divus adjektīvus, piemēram, baltskaistās, vieglkājains, sārtinskaidra, līkšauras, raženjaukais, drūmasiņains, sarkandrausmīgs, skaidracīgs, pelēkdrūmi; ar adjektīvu vai skaitļa vārdu pirmajā daļā, piemēram, liegdzimums, vienzobīgas; ar lietvārdu pirmajā daļā un no verba darinātu lietvārdu ar sufiksālo galotni otrajā daļā, piemēram, līdzveidis, līdzvaldonis; pēc tautasdziesmās sastopamiem paraugiem darināti tādi salikteņi kā sproggalvīts, sārtlūpiņas. Īpatnēji skan tādi salikteņi kā mīlasglīsmīgi, gudrinmaigi, gleznudaiļš, valdukungs, pašmaldoņi, svaiduspēcība, kopuvientulīgi, pastargals, pēcgals („Un pat vistumšā bezgalā // Tā dziļi iekšā zibina.” (I; 157.lpp.)).
Lai gan Rainis it kā vairījies no garākiem atvasinājumiem, „Fausta” tulkojumā ir daudz vārdu ar izskaņām –ība, -ums, -īgs, kuru skanējums, raugoties no mūsdienu valodas viedokļa, ir visai īpatnējs- gūstība, baudība, zinātnība, gadības, zūdība, šaubība, maldība, pieņēmīgs, aizgrābīgs, balvojums, mēģinums, pasniegums un daudzi citi.
Lai gan vairākums dzejnieka darināto okazionālismu netika ieviesti literārajā valodā, tiem ir paliekoša vieta daiļliteratūras valodā un poētiskajā stilā.

…