Uzņēmējdarbība ir sistemātiska ekonomiska darbība un kapitāla ieguldīšana, lai nodrošinātu preču ražošanu, to realizāciju, darbu izpildi tirdzniecību un pakalpojumu sniegšanu ar nolūku iegūt peļņu.
Uzņēmējs pērk vai īrē ražošanas faktorus, organizē to savienošanu, lai tā rezultātā gūtu produkciju, kuru pārdodot, atgūtu ieguldītos līdzekļus un pelnītu. Bez šaubām peļņa ir uzņēmēja rīcības pamatmotīvs, taču peļņa nedrīkst kļūt par uzņēmēj-darbības pašmērķi. Stabilu peļņu var nodrošināt tikai un vienīgi ražojot preces patērētājiem, apmierinot viņu vajadzības. Šo sakarību ir izskaidrojis Ādams Smits grāmatā “Par tautu bagātību” (The Wealth of Nations”), nosaucot to par tirgus “neredzamo roku”. Ā. Smits to izskaidroja šādi: “Indivīds nekad nekad nedomā darīt kaut ko sabiedrības labā. Viņš pat nezina, ka to dara. Viņa vienīgais nolūks ir paša peļņa un labums. Viņš šajā virzīenā tiek vadīts no “neredzamās rokas” un ar savu rīcību nes labumu sabiedrībai, kaut gan viņa nolūks nebija to darīt.
Tātad cilvēks (uzņēmējs) ir motivēts saimnieciski. Ir radies apzīmējums – saimnieciskais cilvēks (homo ekonomikus, ekonomic man). Protams, ne vienmēr uzņēmējs vadās vienīgi no vēlēšanās daudz pelnīt. Var būt arī citi motīvi – interese par kādu nozari, nepieciešamība izdzīvot utt.
Uzņēmējdarbību veic uzņēmējs. Uzņēmējs ir fiziska vai juridiska persona vai šādu personu apvienība, kas norobežo daļu sava īpašuma uzņēmējdarbības veikšanai, pārzina uzņēmumu un tā mantu, uzņemas atbildību un risku (likums “Par uzņēmējdarbību”).
Valsts ar likumu starpniecību regulē uzņēmējdarbību ,izstrādā un nodrošina “spēles noteikumus”.Valsts šajā jomā var izmantot visdažādākās sviras: nodokļus, pamatlīdzekļu nolietojuma normas , bankas procentu likmes, valsts pasūtījumus utt. Valsts nosaka, kas var būt par uzņēmēju, kādas uzņēmējdarbības formas ir pielietojamas.
Par uzņēmēju var būt:
rīcībspējīga fiziska persona;
ģimene (saskaņā ar ģimenes starpā noslēgto līgumu);
uzņēmējsabiedrība;
valsts;
pašvaldība;
sabiedriska organizācija;
reliģiska organizācija.
Valsts nosaka arī uzņēmējdarbības formas. Katrā valstī tās var būt dažādas. Latvijas Republikā likumdošana pieļauj pielietot sekojošas uzņēmējdarbības formas:
individuālais uzņēmums;
ģimenes uzņēmums t.sk. zemnieku zvejnieku vai lauku amatnieku saimniecība;
sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA);
paju sabiedrība;
kooperatīvā sabiedrība;
līgumsabiedrība;
akciju sabiedrība.…
