Noziedzība – sociālā parādība, kura saka plaši izplatīties kopš tā laika, kad cilvēki apvienojās lielā „ciltī” ar nosaukumu „valsts”. Likumi, morālās un citas cilvēku dzīves reglametējošās normas vēl vairāk modināja dažos cilvēkos tieksmi pārkāpt vipspārpieņemtas normas. Jau Bībele tika atspoguļota cilvēkam raksturīgā tieksme pret „aizliegto augli”.
Noziedzības rašanās fakts radīja sabiedrībā jaunu grupu, kura tika izveidota noziedzības apkarošanai. Par šīs grupas pamatuzdevumu bija noteiktas sekojošās darbības : bija jāsoda tos, kuri izdarīja noziedzīgus nodarījumus; sodam bija jābūt proporcionālam nosoditas personas izdarītajam nodarījumam. Sodam arī ir otra, preventīvā funkcija, kas ir vērsta uz to, lai cilvēkā pat nemodinājas griba izdarīt kaut ko prettiesisko un pret sabiedrības bīstamo.
Tekot laikam tika izvirzītas jaunās, progresīvās idejas noziedzības efektīvai apkarošanai. Noziedzīga nodarījuma izdarītājs, noziedznieks – it figūra, kurai ir jāpieverš īpašu uzmanību, jo tikai indivīds ir noziedzīgo nodarījumu cēloņu nesējs. Parādās teorijas, kuras palīdz atklāt noziedzniekus jau pirms nozieguma izdarīšanas.
Noziedzība joprojam pastāv pasaulē, diskusijas par tās pētīšanu, apkarošanu arī neizzuda. Tieši tāpēc tāda tēma, kā „noziedznieka personība” paliek aktuālā arī mūsdienās.
Darba uzdevums ir izanalizēt noziedznieka personību pēc dažādām pazīmēm, noteikt noziedznieka personības jēdzienu un pēc tam izdarīt sēcinājumus par to, kurš ir tas noteicošais faktors, kas mudinā cilvēkus izdarīt noziedzīgus nodarījumus, un kā sabiedrībai jārikojās, lai iznīcinātu šo faktoru. …