1. Ivans Pavlovič Pavlovs
Ivans Pavlovs ir dzimis Rjazaņā, Krievijā. Augstāko izglītību viņš uzsāka Rjazaņas garīdznieku seminārā, bet tad to pameta un iestājās Pēterburgas universitātē, lai studētu dabaszinātnes. 1879. gadā viņš saņēma doktora grādu.
19. gadsimta 90. gados Pavlovs pētīja suņu barības trakta funkcijas, ķirurģiski pārveidojot siekalu dziedzerus, lai varētu savākt, mērīt un analizēt siekalas un kādu ietekmi uz tām atstāja pārtika dažādos apstākļos. Viņš novēroja, ka suņi siekalojās jau pirms pārtika ar čili pulveri tika nogādāta līdz viņu mutēm un savus pētījumus veltīja, lai aprakstītu šo parādību, ko pats sauca par "psihisko sekrēciju".
Viņš izlēma, ka tas ir daudz interesantāk par siekalu ķīmiskā sastāva pētīšanu, un mainīja savu pētījumu mērķi, veicot daudz līdzīgu eksperimentu, kuros viņš mainīja stimulēšanas veidu pirms ēdiena pasniegšanas. Viņš nodefinēja pamatlikumus, kas noteica to, kā radās un pazuda "nosacījuma refleksi" — atbilde uz kairinājumu, tādi kā siekalošanās, kas notika tikai balstoties uz dzīvnieka iepriekšējo pieredzi. Šie eksperimenti notika laika 1890ajos un 1900ajos gados un rietumu zinātniekiem kļuva pieejami ar tulkojumu un individuālo kontaktu palīdzību. Angļu valodā tie pirmoreiz tika publicēti grāmatā, kas iznāca 1927. gadā.
Atšķirībā no daudziem citiem pirmsrevolūcijas zinātniekiem, Pavlovu atzina un atbalstīja padomju valdība, un viņš varēja turpināt savus pētījumus līdz zināmam vecumam. Viņš guva Ļeņina atzinību un tika godināts kā Nobela prēmijas laureāts. [7.]
2. Reflekss
Tā ir organisma atbildes reakcija uz kairinājumu, kura realizējas ar smadzeņu starpniecību pa noteiktiem nervu ceļiem. Tas sākas receptoros: kairinājuma ietekmē rodas impulsi, kas pa jušanas nerviem nonāk smadzenēs, kur pārslēdzas uz kustību un sekretoriskajiem nerviem, pa kuriem sasniedz izpildorgānu — muskuli vai dziedzeri un izraisa muskuļu saraušanos vai dziedzera sekrēciju. Arējās vides karinājumi, iedarbojoties uz ķermeņa virsmā izvietotajiem redzes, dzirdes, ožas, garšas, taustes, spiediena, t° un sāpju receptoriem, rada orientācijas, aizsardzības, barības u.c. ar ķermeņa kustībām saistītus refleksus; piem., spilgta gaisma izraisa acs zīlītes sašaurināšanos, acu plakstiņu aizvēršanos, galvas vai visa ķermeņa novēršanos no gaismas avota. Organisma iekšējās vides kairinājumi, iedarbojoties uz iekšējo virsmu receptoriem, izraisa iekšējo orgānu gludās muskulatūras saraušanos vai dziedzeraudu sekrēciju, reizēm arī kustību refleksus, piem., bronhu gļotādas kairinājums rada gļotādas pietūkumu, klepu un atkrēpošanu. Komplicētus pozas refleksus, kas notur ķermeni vertikāli, izraisa muskuļu, cīpslu un locītavu saišu receptoru, kā arī līdzsvara orgāna kairinājumi, piem., šūpošanās uz kuģa klāja, jūrai viļņojoties.
…
