"Muļķības slavinājums" ieņem pirmo vietu jauno laiku satīras vēsturē, tomēr jāņem vērā, ka šis darbs sarakstīts pirms 490 gadiem, kad valdīja reliģiskā domāšana un kā argumenti parasti tika minētas Bībeles dogmas, kas saskatāms arī grāmatā personificētās Muļķības argumentācijā. Lai gan savā grāmatā Erasms izsmej un kritizē mūkus, garīdzniekus, katoļu teologus, bīskapus un pāvestus, tomēr viņš uzsver, ka nerunā par kādiem konkrētiem cilvēkiem, bet par nekārtībām baznīcā kopumā. Erasms raksta: "Ja kāds cilvēku dzīvi tā novērtē, ka nevienu neaizskar personīgi, vai tad tādēļ, es jautāšu, tas nozīmē kost, bet nevis drīzāk pamācīt un aizrādīt? Vai gan pretējā gadījumā es bieži vien nebūtu izpēris pats sevi? Bez tam, kas nepalaiž garām nevienu cilvēku šķiru, tas nevērš savas dusmas pret atsevišķiem cilvēkiem, bet gan pret visiem netikumiem. Tātad, ja kāds pacelsies un kliegs, ka viņš ir aizskarts, tas atklās vai nu savu vainu, vai vismaz parādīs netīro sirdsapziņu." Erasms daļēji pārstāv humānisma skolu uzskatot, ka Dievs ir visur un visas lietas ir vienādi tuvas Dievam. dziļi ticīgi cilvēki, piemēram, Roterdamas Erasms, uzskatīja, ka cilvēka garīga atdzimšana un pārveidošanās panākama ar izglītības palīdzību. Viņš tulkoja Bībeli no grieķu valodas rokrakstiem un akcentēja iekšēju reliģiozitāti, pretstatā tā laika rituālismam un ārišķībām.
Nobeigums.
Reformatoru smagākā problēma: Reformācijas ideāli un reālā firstu Reformācija. Tāpēc vēl vairākus gadsimtus turpinās nopietns baznīcas Reformācijas darbs. Reformācija arī ir šī neatlaidīgā, nemitīgā virzība, tuvināšanās Reformācijas ideāliem. Tā neapstājas, neaprimst, bet laiku pa laikam uzplaiksnī ar jaunu spēku.
Taču ar koncila lēmumiem visā katoļu Baznīcaā pieauga arī centralizācija, tā kļuva vēl konservatīvāka. Daudz stingrāka kļuva arī attieksme pret to, ko katoļu baznīca uzskatīja par lielu.
…
