Reliģija un ētika

Tomēr ir grūti nepiekrist tam, ka, „pateicoties savām sākotnējām galvenajām funkcijām – vienota pasaules izpratnes veidošana, sabiedrisko attiecību ētisko un morāles kritēriju uzstādīšana, u.c., reliģija, sākot no tās rašanās līdz pat mūsdienām, joprojām spēlē nozīmīgu lomu sabiedrības un valsts veidošanā un stabilitātē. Īstenībā, reliģija ir viena no sabiedrības organiskām sastāvdaļām, neskatoties uz daudzām savām iekšējām neatbilstībām, kā arī pretrunām ar racionālo, jeb zinātnisko pasaules uztveri.”[4]
Kopumā var izsecināt, ka jebkura veida reliģija nav pilnīga, jo aiz tām patiesībā vispirms stāv cilvēks, kurš māca un sludina šo reliģiju nevis pats Dievs, tāpēc tā arī nevar būt pilnīga un visaptveroša, līdz ar to nevar izpildīt visus ētikas un morāles likumus. Tas nozīmē, ka reliģija nevar iemācīt cilvēkam atšķirt labo no ļaunā un rīkoties morāli pareizi, to var iemācīties tikai vien viņš pats un viņa ticība, kas šajā gadījumā vairāk ir pārliecība nevis ticība kādam augstākam spēkam. Un tā kā es pati neesmu kristiete, neuzskatu sevi par sliktāku cilvēku salīdzinājumā ar citiem. Manuprāt, ētisku rīcību bērniem jāgūst vispirms no vecākiem (arī no pārējiem tuviniekiem, reizēm pat no apkārtējiem) no kuriem viņš mācās, nevis no Dieva un Bībeles, par kuru eksistenci vai patiesumu viņš šaubās. Kā arī reliģija nedrīkst aizliegt cilvēkam darīt, ko viņš pats vēlas. Savukārt, lai risinātu reliģijas ētiskās problēmas, tās ir jāapkopo un patiešām jāsāk risināt vispirms vienas baznīcas mērogā, un, ja tai būs panākumi, tad tai pamazām sāks sekot pārējās. Ja nē, tad tās visticamākais būs grūti atrisināt. Tāpēc uzskatu, ka jau reliģijas pirmsākumos ir ielikts kāds pamats, kas ir pretrunā ar ētiku.
…