Reliģijas kā sociāla institūta nacionālās īpatnības Latvijā

5.NOBEIGUMS
Reliģija ir cilvēces vēstures neatņemama sastāvdaļa dažādos tās attīstības posmos. Neatkarīgi no attieksmes pret reliģiju, katram izglītotam cilvēkam, kāda lai nebūtu viņa pārliecība, - reliģioza vai nereliģioza,- ir nepieciešams orientēties reliģijā, jo neiepazīstoties ar reliģiju, cilvēki izdara pārsteidzīgus spriedumus par to, ko nav iepazinuši. Tas ir aktuāli, jo šodien reliģija ir cieši saistīta ar politisko dzīvi, kultūru, izglītību. Reliģijas socioloģiju var iedalīt divās daļās: tā ir gan socioloģijas joma, gan reliģijas zinātnes daļa. To var izskaidrot arī ar to, ka cilvēkam krīzes situācijā un apmulsuma brīžos vajag kādu pārdabisku spēku, kam ticēt un uz kura var paļauties. Reliģija uztur sabiedrībā harmoniju un stabilitāti. Vēl viena reliģijas funkcija palīdz izskaidrot cilvēku rīcības motīvus, saskaņot tos ar sabiedriskām normām un prasībām. Tai pašā laikā, reliģija var izraisīt sabiedrības sadalīšanos, pat reliģisko konfliktu un naidīguma līmenī.
Reliģija ir sabiedrības pamats, jo bez tās nenotiktu attīstība. Tā ir saistīta arī ar tādu jomu kā ētikas, politikas un mākslas, kultūras un literatūras attīstību un tieši baznīca ir ietekmējusi vēsturisko gaitu un karus, kuri izcēlās reliģisko konfesiju nesaskaņu dēļ, jo katrs ticīgais uzskata, ka viņa reliģija ir vispareizākā un daudzi ir gatavi atdot dzīvību šās idejas vārdā.
…