4.NO DEKARTA LĪDZ EPISTEMOLOĢIJAI
No Dekarta jautājuma „Ko es varu zināt?”, rodas jauna filozofijas nozare epistemoloģija, kura kļūst tik nozīmīga rietumu pasaulē, ka daudzi uzskata epistemoloģiju par pašu filozofiju. Epistemoloģija ir māciba par izziņu, zināšanu raksturu un visu iespējamo izzināmo. Jau antīkajā pasaulē bija jautājums vai ir iespējams zināt patiesību par jebkuru lietu vai parādību. Ksenofons uzskatija, lai arī mēs vienmēr varam iemācīties vairāk, tas nenozīmē, ka mēs esam pietuvojušies patiesībai. Savukārt Sokrats apgalvoja, ka vispusīgas zināšanas ir iespējams iegūt, ja vien pietiekami ilgi un pareizi uz tām tiecas, Ksenofons savukārt – ka šāda centība var vienīgi samazināt mūsu nezināšanu. Pamatīgāk šo domu pēta un turpina Nikolajs Kūzietis savā darbā „De Docta Ignorantia”/ „Par zinošo nezināšanu”. Epistemoloģijai tāpat kā jebkurai tai mācībai ir vairāki virzieni. Sākot ar to, ka viss ko uztveram ir maldīgs, līdz pat uzskatam ka mēs neuztveram neko, jo viss notiek mūsu pašu iztēlē. Un kaut arī espistemoloģija ir iespējams vispraktiskākā un praksē nozīmīgākā filozofijas joma, tā nesniedz mums absolūtas adbildes uz jautājumiem par izziņu, zināmo un musu prāta robežām, mēs varam tikai pieslieties mūsu prāt ticamākajai nostādnei.
…