Ar renesansi plašā nozīmē saprot kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras atdzimšanu - kustību, strāvojumu, kas kopumā izsaka viduslaiku kultūras pārorientēšanos uz "jauno laiku" kultūru.
Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaikiem uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā arī nespēj īsā laika sprīdī pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (14.gs. sākumā) renesanses idejas attīstījās Itālijā, kur pastāvēja varenas, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā bija visaugstāk attīstīta zinātne. Pakāpeniski notika pievēršanās antīkās literatūras un mākslas studijām, tātad, - aizsākās pasaules vērtību sistēmas pārvērtēšana. 15. gadsimta beigās jauno ideju strāvojums izplatījās arī citās Eiropas zemēs.
Vēlāk šo pārmaiņu laiku nosauca par "renesansi" (no franču vārda renaissance - atdzimšana), kur gan sākumā runa bija par antīkās daiļliteratūras vērtību atdzimšanu. Jēdzienu "renesanse" pirmo reizi (1550. g.) uz aplūkojamo laika periodu attiecinājis itāļu arhitekts Džordžo Vazāri (Giorgio Vasari; 1511-1574) savā darbā "Slavenāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti". Viņš gan runājis par rinascita vai rinascimento un saistījis to jēgu ar antīkās literatūras un mākslas principu atdzimšanu. Vēlāk izplatījās franču vārds renaissance, ar kuru kopš 18. gs. sāka apzīmēt arī antīko vērtību atdzimšanas laika posmā radītos arhitektūras objektus, tēlotājas mākslas darbus un mūzikas sacerējumus.
Renesanses laikmetā pievēršanās jaunajām idejām notika ciešā saistībā un vienotībā ar izglītības attīstību, bez kuras nekāda atdzimšana nebūtu iespējama. Savukārt izglītības attīstība savijās kopā ar humānisma (atvasinājums no latīņu vārda humanus - cilvēcīgs) kustības izvirzītajām vērtībām. Humānisma idejiskā kustība nostājās pret personības apspiešanu, pret pastāvošo Katoļu baznīcas politisko un idejisko varu. Humānisms veidojās kā pretstats viduslaikos valdošajam Baznīcas radītajam uzskatam, ka visa pilnība ir Dievs, bet cilvēks jau dzimis grēcīgs, un atpestīšana nāks tikai no pazemīgas pakļaušanās Visuvarenā Dieva priekšā. Humānisma iespaidā radās filozofisks uzskats (antropocentrisms), ka cilvēks ir Visuma centrs ar savu fizisko skaistumu, individuālām īpatnībām un garīgo spēku. Humānisti pasludināja cilvēka personības brīvību, aizstāvēja tā tiesības nodoties baudām un centās sabiedrībā paust atziņu, ka cilvēks ir individualitāte tieši ar saviem personīgajiem pārdzīvojumiem. Šī pievēršanās personības patībai savukārt sekmēja cilvēka interesi par reālo pasauli, radīja tieksmi to izzināt, izprast un atmest lieko, nevajadzīgo. Humānisti iestājās par laicīgu kultūru, taču tas nenozīmēja atteikšanos no kristietības.
Renesansē cilvēks it kā atvēra acis un paskatījās sev apkārt; viņš sāka tiekties aptvert un izzināt visu apkārtesošo kā savu īpašumu, kas viņam sagādā estētisku baudījumu. Par izpētes objektu tika padarīts viss - gan absolūti pareizais, gan bezjēdzīgais. Cilvēce sāka pievērsties tādām lietām, par ko viduslaikos domāt bija pilnīgi nepieļaujami, meklēja jaunas atklāsmes tur, kur agrāk par to pat iedomāties nebija iespējams. Spēja apšaubīt līdz šim par vispilnīgāko patiesību pieņemtās normas bija renesansei raksturīga iezīme. Piemēram, poļu astronoma Nikolaja Kopernika (Nicolaus Copernicus) atklājums, ka Saule ir centrālais ķermenis, ap kuru riņķo Zeme un citas planētas, bija milzīgs pavērsiens pasaules vispārīgās izpratnes attīstībā. Viduslaikos par to pat domāt nedrīkstēja, ka Zeme varētu kustēties! Neapšaubāmi, viens no svarīgākajiem atklājumiem šajā laikā bija arī grāmatu iespiešanas māksla.
Renesanses laikmetā cilvēkam atklājās viņa neierobežotās iespējas izzināt visu par apkārtējo pasauli, ieskaitot arī paša cilvēka būtību. Frančesko Petrarka (Francesco Petrarka, 1304.-1374.) rakstīja: "Kāda jēga ir izzināt zvēru, putnu, zivju un čūsku dabu un nepazīt cilvēka dabu, nezināt, kādēļ mēs eksistējam, no kurienes esam atnākuši un kurp ejam?" Humānistu paustā tēze "Cilvēks var visu!" modināja cilvēkos (it sevišķi māksliniekos) tieksmi izmēģināt savas spējas daudzās zinātņu un mākslas sfērās: tēlotājā mākslā, arhitektūrā, dzejā, mūzikā, matemātikā, anatomijā u.c. Raksturīgi, ka renesanses laikmetā tika godāta un cildināta vēlme izzināt visu, lai radoši attīstītu savu personību. Augstu tika vērtēta individualitāte, kas saistījās ar saviem personiskajiem pārdzīvojumiem un spēju par tiem pastāstīt sabiedrībai.
Itālijas toreizējo valstiņu valdniekiem, aristokrātiem, bagātajiem augstmaņiem likās ļoti pieņemama humānistu mācība par cilvēka aktivitāti, par viņa dabisko tieksmi pēc slavas un goda, par individualitāti, tādēļ viņi labprāt iekļāva humānistus savu galminieku aprindās, kas ļoti sekmēja humānisma ideju izplatīšanos un iedzīvināšanos sabiedrībā.
Līdz ar ievērojamās individualitātes godāšanu (tā izpaudās, piemēram, bruņinieku pieminekļu celšanā, kapu monumentu veidošanā) un personisko pārdzīvojumu atklāšanu radās jauns literatūras veids - biogrāfijas un autobiogrāfijas. Pamazām parādījās arī mākslinieku biogrāfijas, kuras savos "Komentāros" ("Comentarii") apcerēja florenciešu arhitekts Lorenco Giberti (Lorenzo Ghiberti, 1381-1455), bet visaugstāko pilnību biogrāfiskais žanrs sasniedza Džordžo Vazāri plašajā darbā "Ievērojamu gleznotāju, skulptoru un arhitektu dzīves apraksti" ("Le vite de piu eccelenti Pittori, Scultori e Architettori", 1550).
Kopumā, runājot par renesanses laikmeta dižajām pārmaiņām un to attīstību, kas ilga vairāku gadsimtu garumā, var izdalīt vairākus atsevišķus un tomēr savā starpā saistītus laika posmus. Dažādās Eiropas zemēs šie posmi nenoritēja vienā un tajā pašā laikā - lielas atšķirības ir starp Itāliju un pārējo Eiropu. …
