Retorika ir viena no vissenākajām zinātnēm. Par tās sākumu tiek uzskatīts laikposms ap 5. gs. p. m. ē. Senajā Grieķijā. Interese par retoriku Senajā Grieķijā bija likumsakarīga. Andris Rubenis grāmatā “Senās Grieķijas dzīve un kultūra” šo laikposmu raksturo šādi: “No tā brīža, kas pilsēta sāka orientēties uz sabiedrisko laukumu kā centru, tā kļuva par polisu. Tas paredzēja vārda pārākumu pār citiem varas instrumentiem; vārds – valsts ietekmēšanas, pārvaldes līdzeklis. Politiskā māksla visciešākā mērā bija saistīta ar mākslu pārvaldīt runu. Mākslīgā un samērīgā runa bija Atēnu demokrātijas bērns. Tā balstījās uz pierādījumiem un pārliecināšanas mākslu. īpaša vieta bija oratoru sacensībām daiļrunībā, uz kurām grieķi devās kā uz aizraujošu izrādi.”
Grieķu daiļrunas teorijas pirmsākumi meklējami Sicīlijā – Sirakūzās, kur pēc tirānijas krišanas 466. g. p. m. ē. un valsts iekārtas demokratizācijas radās labvēlīgi apstākļi praktiskās daiļrunas attīstībai. Pirmās runas bija tiesu runas, un arī retorikas teorijas aizsākumi saistīti ar pirmajiem tiesu runas sacerētājiem – Teisiju un Koraku. Viņi Sirakūzās nodibināja oratoru skolu un saviem skolēniem, pirmkārt, centās iemācīt pārliecinoši runāt. Pārliecināšanas spēks, pēc Teisija un Koraka domām, pamatojas galvenokārt uz argumentu ticamību, nevis uz to patiesumu. Viens no visievērojamākajiem sengrieķu tiesu runu sacerētājiem bija Līsijs (445.- 380. g. p. m. ē.). Ziņas par šo atiskās daiļrunas meistaru varam atrast Līsija tiesas runu izlasē. Līsija tiesas runu galvenais spēks bija kolorītais, argumentētais stāstījums, kas bieži līdzinājās daiļprozas sacerējumam.
Bez tiesas runām Senajā Grieķijā populāras bija arī svinīgās runas. Par šo runu aizsākumu tiek uzskatītas kapu runas kaujās kritušo varoņu piemiņai.…
