Epilogs.
No mūsdienu viedokļa šajā pētījumā aplūkoto periodu – 20. gadsimta pēdējo dekādi – nu jau var pamatoti uzskatīt par vēsturi. Pagājušā gada augustā uzliesmojušais Gruzijas konflikts u.c. notikumi demonstrēja jauna, sarežģīta laikmeta iestāšanos pasaules vēsturē. Viens no šī laikmeta aspektiem ir Krievijas militārās un ekonomiskās ietekme atjaunošanās. ASV (un NATO) vairs nepiemīt 90. gadiem raksturīgā unipolārā vara. Daži ASV ārlietu speciālisti jau uzreiz pēc Aukstā kara prognozēja, ka ASV zināmu laiku varēs baudīt vienīgās superlielvaras statusu, taču tas nebūs ilgāk par 10 gadiem.
Kopš Aukstā kara beigām mantotie ASV politiskie pretinieki – Ziemeļkoreja, Ķīna un Kuba, kā arī jauni ietekmīgi pretinieki – Irāna un Venecuēla izrāda tendences konsolidēties kopā ar Krieviju, kura tā arī nekļuva par uzticamu ASV sadarbības partneri par spīti Gorbačova diplomātiskajiem centieniem Aukstā kara beigās. F. Fukujama atzīst, ka „vēstures beigas” ir nu jau novecojusi iedeālistiska koncepcija, kura ir zaudējusi svaru, tāpēc uz šo brīdi tiek minēts tāds jauns, paradoksāls termins kā „vēstures beigu beigas”. Mūsdienu savdabīgais „jaunais aukstais karš” notiek uz daudz netaustāmākiem pamatiem, kā iepriekšējais. Starp Rietumiem un Krieviju vairs nav ideoloģiska rakstura domstarpību, ja neskaita vienīgi jaunas autoritārisma iezīmes, kas Krievijā ir parādījušās kopš prezidenta V. Putina ēras sākuma. Tuklāt arī Rietumu centralizācijai ap ASV vairs nav reāla pamata. Samērā neveiksmīgajā pretterorisma kampaņā ASV ir destabilizējusi Irākas un Afganistānas reģionu, savukārt globālais terorisms, ko prezidents Dž. V. Bušs šādi centās novērst, iespējams, pat pieauga. Tieši ASV lielā mērā ir izsaukusi patlaban noritušo ekonomisko krīzi, jo jauna finanšu burbuļa plīšana valsts banku sektorā izraisīja ķēdes reakciju visas pasaules finanšu sistēmā. Šo un citu iemeslu dēļ mūsdienās pat pašos Rietumos ASV bieži tiek identificēta drīzāk kā drauds pasaules stabilitātei, nevis militārs un ekonomisks līderis (kā Aukstā kara laikā).
…