Latvijā pēckara gados pakāpeniski izauga jauna inteliģence. Kaut arī kompartija kavēja un aizliedza sev nevēlamo darbību, tika gūti sasniegumi gan kultūras dzīvē, gan zinātnē un sportā.
Cilvēkos tas radīja lepnumu un prieku. Diemžēl lielākoties latviešu veikums bija pazīstams tikai Padomju Savienībā, jo Latvija vairs nebija neatkarīga valsts.
Pēc otrā pasaules kara latviešu kinomāksla arī izpildīja valdošās kompartijas pasūtījumus – uzņēma filmas, kurās sagrozīti atspoguļoja Latvijas vēstures notikumus: “Uz jauno krastu”, “Ilgais ceļš kāpās” u.c. Tajā pašā laikā kinoteātros kino teātros aizliedza demonstrēt filmu par latviešu leģionāriem “Es visu atceros, Ričard!”. Tomēr kino režisori (Rolands Kalniņš, Jānis Streičs u.c.) centās rast iespējas savos darbos patiesi parādīt tautas dzīves norises. Tapušas ļoti veiksmīgas mākslas filmas “Salna pavasarī”, “Nāves ēnā”, “Pūt, vējiņi”, “Ezera sonāte”, “Mērnieku laiki”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Nepārspējama palikusi Jura Podnieka dokumentālā filma par tautas varoņiem – “Strēlnieku zvaigznājs”.
Kā arī 60. gados Latvijā sāk uzņemt multiplikācijas filmas.
Manu interesi Rīgas kino studijai pievērsa Gunāra Baloža stāstījums par laikiem, kad viņa darba vieta bija tur. Tas šķita ļoti interesanti un radīja vēlmi papētīt to visu nedaudz dziļāk.
Izvēlējos rakstīt par Gunāru Piesi, jo, manuprāt, viņš ir ļoti izcila persona Latvijas kino vēsturē. Viņā filmās ir kaut kas netverams un ļoti neparasts, kas piesaista manu uzmanību.
Pēckara Latvijas kinomāksla atdzīvināšana saistījās vispirms ar kinohroniku. Kinostudija būtībā bija jāveido no jauna. 1949. gadā atsākās kino uzņemšana un bija atjaunots studiju paviljons “Ziemeļblāzma”. Galvenā vieta tika atvēlēta kinoinformācijai – kā nozīmīgam propagandas līdzeklim.
Pēckara gadu kinohronikas ne vien fiksēja konkrētus faktus, bet arī piešķīta tām vajadzīgo sabiedrisko un ideoloģisko skanējumu, kļūstot par savdabību aģitācijas materiālu plašām tautas masām. Tieši šajā laikā sāk nostiprināties kinooperatora loma filmas uzņemšanā. Pirmie operatori gan nebija vietējie, bet ar laiku parādījās vietējie kadri – vispirms dokumentālajā kino vēlāk arī mākslas filmu ražošanā, pieauga Rīgas kino studijas autonomija – latviešu kinomatogrāfistu īpatsvars un patstāvība.
Aktierkino Rīgā sākās ar filmu “Dēli”.1
“.. vēl pirms gada Rīgas kino studijas mākslas filmu cehs balansēja uz kritiskas robežas – scenāriju bads bija milzīgs, ka, lai galīgi neapstādinātu darbu, nācās lielā steigā nopirkt Maskavas Centrālās televīzijas studijas pasūtījuma darbu “Cielaviņas armija”. Tomēr studijas kolektīvs saprata, ka ar šādiem nejaušiem atradumiem dzīvot nevar.”2)Šis citāts iezīmē to, ka Rīgas kino studijā bija lielas problēmas ar scenārijiem.…