1604.gadā zviedri kārtējo reiz bloķēja ostu un tās darbība tika jūtami traucēta līdz 17.gs. 30.gadiem. Tā, 1626.gadā ostā ienāca tikai 15 kuģi, bet 30.gadu sākumā jau 189 tirdzniecības kuģi. 17.gadsimtā sākās pirmie nopietnie ostas izbūves darbi: 1640.gadā uzcēla 1494 m garu dambi pie Ķīpsalas. Viena no galvenajām ostas problēmām bija kuģuceļa dziļums, tas 1673.gadā bija tikai 2,5 m. Rīgas rāte gatavojās izrakstīt no Amsterdamas jaunu lihteri ostas reidā stāvošo kuģu izkraušanai un iekraušanai. Daugavas grīvā no līča kuģi varēja ienākt pa padziļinājumiem starp smilšu sēkļiem un atkarībā no sanesu apjoma tolaik pastāvēja viens vai divi kuģuceļi; tos sauca par ziemeļu un dienvidu fārvateriem. Visi mēģinājumi padziļināt upes grīvu bija neveiksmīgi un tāpēc tika izlemts saglabāt kuģuceļu dziļumu izbūvējot vairākus dambjus.
1656. gadā uzcēla dambi tagadējās Andrejostas rajonā, 1680. gadā - vēl divus dambjus pie Koju salas iepretīm tagadējās Latgales priekšpilsētas teritorijai. Bet, ne dambji, ne citi pasākumi (to veikšanu uzraudzīja īpaša amatpersona) nenovērsa jaunu sēkļu un pat salu rašanos Daugavas lejtecē. Ienākušo kuģu skaits 17.gs. beigās pārsniedza trijus simtus, piem., 1680.g. - 302, 1690.g. - 382, bet visvairāk 1694.gadā - 484 kuģi.
18.gadsimts Rīgai sākās ar krievu karaspēka ienākšanu un osta tika gandrīz pilnīgi bloķēta, 1710.g. ienāca tikai 15 tirdzniecības kuģi. 20.gados ostas darbība atjaunojās un piem., 1725.g. ienāca jau 388 kuģi. Rīdzenes upīte strauji aizsērēja(arī no sadzīves atkritumiem) un tās izmantošana kuģu pieņemšanai kļuva nereāla. Kopš 1733.g. upītes atsevišķas daļas sāka aizbērt.
1738.g.aprilī Rīgas rāte izdeva uzlabotus noteikumus par kuģu piestāšanu pilsētā, lai mēģinātu ievest zināmu kārtību ostas darbībā un, protams, gūtu lielāku peļņu. 1764.gadā izstrādāja projektu vairāku dambju (Krēdenera, Katrīnas, Kaķusēkles) izbūvei rajonā no rajona iepretīm tagadējam Ķengaragam līdz Daugavas ietekai līcī. Pirmo bagarēšanas ierīci kuģuceļa gultnes tīrīšanai izmantoja 1780.gadā. 1782.g. sāka veidot ostu Daugavgrīvas teritorijā, līdz 1788.g. Rīgas vadība deva šiem darbiem 50000 rbļ. gadā, bet tad ostas izbūvi pārtrauca. Galvenais iemesls bija tas, ka no Kurzemes puses vēja nestās smiltis nosedza jaunās būves.
Rīgas osta 18.gs. otrajā pusē jau bija iekarojusi stabilu stāvokli ne tikai Baltijas piekrastē, bet arī starp visām Krievijas impērijas ostām. 80.gados ostā ienāca ap 800 kuģu vidēji gadā. Gadsimta beigās osta bija otrā vietā starp impērijas ostām (aiz Sankt-Pēterburgas ostas), piem., 1797.gadā kravu apgrozījums bija 12,8 milj.rbļ. Rīgas ostai bija monopolstāvoklis Krievijas linu eksportā. No precēm, ko ieveda, jāmin siļķes un sāls. 1792.gadā inženierpulkvedis Vite izstrādāja jaunu projektu ziemas ostai, to realizēja nākamajā gadā. Bet jau pēc dažiem gadiem ledus iešana iznīcināja šo ostu. Vēl jāmin, ka 1793.g. ierīkoja slūžas kokmateriālu novadīšanai pilsētas kanālā, kur tie glabājās visu ziemu.
2. Ostas darbība 19.gs. un 20.gs.sākumā
…
