Ievads
Uz tēmas izvēli “Rīgas panorāma attēlos 16.- 17.gs.” mani pamudināja izklaidējošā literatūra. Rutku Tēva vēsturiskais romāns “Latvietis un viņa kungs”, kas man uzbūra priekšā ainu ar tālaika Rīgu. Šajā romānā Rīga minēta sākot ar 17.gs. sākumu. Bet tālāk jau palīdzēja Johana Kristofa Broces “Zīmējumi un apraksti”, lai iedziļinātos Rīgas torņu, vārtu, panorāmas izkārtojumā. Papildus vēl izmantoju Andreja Holcmaņa “Vecrīga – pilsētbūvniecisks ansamblis”.
Literatūras avoti man atklāja interesantas detaļas. Piemēram tas, ka Spīķeri – mūsdienu mākslas centrs, kādreiz bija labības rezervju uzglabāšanas noliktavas ar interesantiem nosaukumiem – Princeses, Ziloņa un Kamieļa noliktavas. Tas, ka maznozīmīgās ielas sauca par aizielām. Tas, ka uz jaunizveidotajiem vaļņiem tika izveidotas jaunas ielas un pagarinātas vecās. Interesanti ir arī veco ielu nosaukumi, piemēram Ķēniņa iela, Zirgu iela, Staļļu iela. Nosaukumi tika likti ļoti vienkāršoti un jau toreiz nosaukums uzsvēra vietas vai personas nozīmīgumu. Daži ielu nosaukumi saglabājušies līdz mūsdienām, piemēram Gleznotāju iela, Kaļķu iela, Dzirnavu iela,utt. Bija interesanti uzzināt, ka Torņakalna nosaukums radies no novērošanas torņa, kas tur izsenis bijis uzcelts. Koka apbūve mūsdienās visvairāk dominē Torņakalnā un Maskavas rajonā Rīgā. 17.gs. beigās tā dominēja lielākajā daļā Rīgas, bet lielākoties nodega. Kad Rīdzenes upe tikai aizbērta starpvaļņu zona saplūda ar viduslaiku zonu un Rīgas plāns sāka iegūt jaunus apveidus. Funkcionālās pārmaiņas skāra arī Rīgas viduslaiku daļu. Pilsēta pārveidoja plānojumu, lai ātrāk apbūvētu brīvi stāvošās/ neizmantotās zemes. Ar laiku, zūdot viduslaika mūra nozīmei arī to no abām pusēm apbūvēja.
16.gs ap viduslaiku pilsētu sāka būvēt nocietinājuma vaļņus, tad zemesgabalus aizmugurē, dārzos un gar pilsētas mūri cēla saimniecības ekas un noliktavas, kas atradās pie maznozīmīgākām ielām. Pētnieki tās iesaukuši par aizielām(piemēram Peldu, M. Monētu, Trokšņu), un tās atšķirībā no galvenajām ielām tika izmantotas par saimniecības ceļiem.
No 16.gs. beigām radās iespēja apbūvēt starpvaļņu zonu. Kamēr vaļņu sistēma nebija galīgi izbūvēta un Rīgas upe saglabājās, starpvaļņu joslu izmantoja galvenokārt saimnieciskām vajadzībām. Tur cēla daudz šķūņu, kas kalpoja par noliktavām. Gar Rīgas upes krastiem un vaļņiem nosprauda jaunas ielas – Kalēju , Ķēniņu(tag. R.Vāgnera, toreiz Ķēniņa ielas stiepās gar Rīgas upes krastu līdz tag.13.janv.ielai),Vaļņu, pagarinot šķērsielas(Zirgu, Kaļķu,vēlāk arī M.Smilšu, Audēju ielu) un izveidojot jaunas šķērsielas – Jāņa Tilta, Gleznotāju, Mucenieku, Staļļu, Dzirnavu, pāri Rīgas upei uzcēla vairākus tiltus.
Pirmā dzīvojamā ēka starpvaļņu zonā pieminēta 1559. Gadā. Taču vēl 17.gs. beigās starpvaļņu joslā joprojām dominēja visai blīva koka apbūve.1689.gada ugunsgrēkā nodega 235 koka un 93 mūra ēkas.
…
