Rīgas rūpniecība 19.gs. 60. – 80. gados
19.gs. otrā puse Rīgas vēsturē bija laiks, kad senā tirdzniecības pilsēta pārvērtās par modernu industriālu centru ar lielu nozīmi visas Krievijas impērijas mērogā. Krievijas impērijas ārzemju tirdzniecības sakari caur Rīgas ostu sekmēja lielu tirdzniecības kapitālu uzkrāšanos Rīgā un bija par pamatu rūpniecības attīstībai pilsētā un liela daudznozaru rūpniecības kompleksa izveidei.
Dzelzceļu būves straujās izvēršanās pirmais posms Krievijā (19.gs. 60.gadu beigas – 70.gadu sākums), kļuva par varenu impulsu Rīgas industriālā kompleksa attīstībai. Īpaši ātri attīstījās mašinizētā lielrūpniecība. Šajos gados Rīgas rūpniecībā notika ievērojamas tehniski organizatoriskās izmaiņas, kuru rezultātā attīstījās fabrikas. Notika arī izmaiņas Rīgas rūpniecības nozaru struktūrā , līdz ar visas valsts mērogā notiekošo tehnisko apvērsumu sakaru un transporta līdzekļos īsā laikā rodoties jaunām nozarēm, tādām kā transporta mašīnbūve, signalizāciju iekārtu ražošana dzelzceļiem, stiepļu un telegrāfu vadu ražošana.
Būtisks Rīgas rūpniecības pieaugumu stimulējošs faktors bija valsts ekonomiskā politika, muitas politika, kura 1857.-1877. gadam bija balstīta uz mērenā protekcionisma principiem. Sevišķi labvēlīgi apstākļi bija Rīgas metālapstrādes rūpniecības attīstībai; strādnieku skaits šajā nozarē 1864.-1874. gadam pieauga 6 reizes, bet produkcijas apjoms 10 reizes. Tā kā Rīgas metālapstrādes uzņēmumi 60.gadu sākumā lielākoties bija saistīti ar mašīnbūvi un izmantoja tvaika dzinējus, tad 1861.gada 8.maija likums par atvieglojumiem metāla importam ( tas pieļāva šīs kategorijas rūpnīcām ievest no ārzemēm metālu bez muitas) praktiski tika attiecināts uz visām vietējām metālapstrādes rūpnīcām, un tās to plaši izmantoja, saņemot līdz pat 70.gadu beigām importa izejvielas – ķetu, dzelzi, tēraudu, akmeņogles, koksu – uz izdevīgiem noteikumiem un ar minimālām piegādes izmaksām un sekmīgi konkurēja ar citiem valsts iekšējiem uzņēmumiem. Šajā laika posmā Rīgā radās ievērojams skaits lielu metālapstrādes rūpnīcu , it īpaši pēc 1868.g., kad noteica pēdējo mēreno aizsargtarifu, ar kuru tika ņemti aizgādībā arī stiepļu ražošanas uzņēmumi.…
