Paradums sasveicinoties spiest roku ir saglabājies no tālas senatnes. Miera apstākļos satikušies ar citu cilšu pārstāvjiem, mūsu sentēvi stiepa tiem pretī atplestas plaukstas, lai parādītu, ka tajās nav noslēpti ieroči. Senajā Romā bija parasts nēsāt līdzi piedurknē paslēptu dunci, tāpēc romieši sasveicinājās ar tā dēvēto apakšdelma satvērienu.
Līdz mūsdienām šis senais žests ir nonācis nedaudz pārveidotā izskatā, kad satverta un paspiesta tiek plauksta, nevis apakšdelms, un pirmie ar šādu rokasspiedienu pēc darījuma noslēgšanas sāka apmainīties cilvēki, kuriem bija vienāds stāvoklis sabiedrībā. Plaši izplatīts tas kļuvis tikai pēdējo simt gadu laikā un līdz pat nesenai pagātnei saglabājies kā stiprā dzimuma priekšrocība. Mūsdienās lielākajā daļā rietumvalstu tas tiek lietots lietišķajā vidē, gan pirmo reizi sastopoties, gan vēlāk atvadoties, bet arvien biežāk arī neoficiālos apstākļos, kad ar to apmainās gan vīrieši, gan sievietes.
Pat tādās zemēs kā Japāna, kur cilvēki tradicionāli sasveicinās, paklanoties viens otram, vai Taizemē, kur saliek rokas lūgšanai līdzīgā žestā, tagad bieži redzama sasveicināšanās ar mūsdienīgu rokasspiedienu. Lielākajā daļā valstu roka tiek paspiesta no piecām līdz septiņām reizēm, bet dažās valstīs, piemēram, Vācijā, vispirms tiek divas trīs reizes paspiesta un tad vēl apmēram tikpat ilgi paturēta saujā. Lielākie rokasspiediena cienītāji ir franči; viņi sarokojas gan satiekoties, gan atvadoties un kopumā pavada prāvu dienas daļu, spiežot cits citam roku.…