Mode kā pelēkais kardināls vienmēr stāvējusi līdzās, gribam mēs to vai ne. Varam ignorēt augsto modes namu diktātus un tērpties, kā pašiem tīk, taču no laikmeta raksturīgajām iezīmēm neizbēgt. Modē, ja tā var teikt, bijuši pat dažādi cilvēku augumi. Tā ir tāda kā neitrālā mode, ilglaicīga, mūžam mainīga, kas raksturojas ar īpašu burvību katrā laikmetā.
Katram laikmetam ir raksturīga sava stila izpausme, pakāpeniski vienam otru nomainot, izpaužoties graciozitātei.
Rokoko laikmetā viss samazinās - dāmām modē maza kājiņa, tievs viduklītis, liela frizūra. Šķiet, ka tā laika augstmaņu kurpes derētu mazam bērnam. Ar referāta paīdzību centīšos noskaidrot kāds ir bijis rokoko laikmets un tās galvenās iezīmes.
Vārds "rokoko" (tas cēlies no "rocaille", t.i. gliemežvāka, ko atgādina šī stila galvenais ornaments), parādās apgrozībā tikai pēc revolūcijas beigām un aristokrātijas emigrantu atgriešanās; viņu lieto visa novecojušā apzīmēšanai. Vēlāk ar šo vārdu grib apzīmēt Ludviga XV stilu, tad nākamā pēc kārtas ķēniņa laika stilu; tikai labu laiku pēc tam ar "rokoko" sāk raksturot visu laikmetu starp baroka gadsimta beigām un revolūcijas iesākumu, - to laikmetu, ko iedomājoties, mūsu gara acu priekšā sāk ņirbēt graciozi buduāri, mazi saloni, kuru mēbeles pārvilktas ar puķainu zīdu, dārzu paviljoni, gliemežvāki ornamentiem rotātas grotes - bižoti, balti pūderēti kungi garos, krāsainos svārkos un garās zeķēs, ar mazu zobenu pie sāniem, un dāmas ar mākslīgi baltiem matiem, sarkani krāsotiem vaigiem.
”Rokoko - mākslas, arhitektūras un modes stils Eiropā 18. gadsimtā. Rokoko pauda aristokrātijas hedoniskās noskaņas. Raksturīgākās rokoko pazīmes: idilliskums, intimitāte, rotaļība, laicīgums, dekorativitāte, izsmalcinātība, kompozīcijas atektoniskums un asimetrija, liektu līniju un formu dinamika, krāsu gaišums. Visvairāk rokoko stils attīstījās Francijā. Rokoko jēdziens nav šķirams no dārziem un dārzkopības mākslas jēdziena, jo pats cēlies no maziņām dārzu pilīm, "Buen retiro", "Favorite", "maison de plaisanse" etc., kas celtas izmeklētās, ar zaļumu apjoztās dārza vietās, kā tīkams pārsteigums meža vai parka dziļumos, kā izejpunkts dabas skaistuma vērošanai un epikūrisku baudu vieta, kuras saimnieka mērķis nav imponēt un piespiest zemu locīties savā priekšā, bet iepriecināt sevi un citus, un viesus ar rokas mājienu jautri iekšā saukt.”[1.] Rokoko stils cenšas iekarot dabu, bet dabas pārmaiņas iekaro viņu pašu ar savu ziedu vītnēm un slaidi izliektām līnijām.Šī stila pirmie ievedēji ir Versaļas arhitekta Mansara divi mācekļi, Roberts de Kots un Žijs Openorts, pēc tautības holandietis. Abi meistari atsakās no baroka paraduma - lietot ārējo arhitektūras rotu - arkas, kolonnas un arhitravus kā motīvus iekšējo telpu izdaiļošanai, un cenšas pirmām kārtām pēc telpas viegluma, plaši pielietodami balti lakotus koku izgriezumus.
[1.] Mazā estētikas vārdnīca. Rīga :Izdevniecība Liesma, 399 lpp.
Šī tehnika dod iespēju ieviest to graciozo vaļību un jautru vienkāršošanu, kas abas raksturo rokoko stilu, ar kuru tik lieliski saskan toreiz modē nākušais trauslais porcelāns. Šis stils izpaužas nevien celtniecībā, bet arī visās citās mākslās, it sevišķi keramikā un galdniecībā, tā sāk plašos apmēros lietot kā materiālu mahagoniju - koku, kas aug tropu Amerikas mežos, ir ļoti ciets, netrūd un nepadodas ķirmju žokļiem.
Pāreja no 17. uz 18. gadsimtu notika iekšēji, klusināti. 18. gadsimta sākumā cilvēki sāka interesēties par komfortu, ērtībām un izsmalcinātību. Sadzīvē ienāca samērā nelielas ēkas, kurās nebija pārspīlētas izšķērdības. Mājas saloni tika iekārtoti atbilstīgi sabiedriskās dzīves likumsakarībām.…
