NOBEIGUMS
Romieši kā iekarotāju un milzu impērijas jeb pasaules lielvalsts izveidotāji vislielāko nozīmi piešķīra kara dienestam. Tas tika uzskatīts par goda darbu. Viņu pasaules redzējumu veidoja nemitīgā nepieciešamība karot. Proti, viņu ieskatā, pakļautās tautas ir pateicīgas par iespēju nokļūt Romas paspārnē. Tieši savstarpējās cīņas romiešu tautas iekšpolitikā bija apspekts, kas norisinājās lielāko daļu visā impērijas pastāvēšanas laikā.
Ja persona bija patricietis, visticamāk, viņa senči kādā veidā bija palīdzējuši izveidot Romu pašos tās pirmsākumos. Šīs kārtas godu pastāvēja iespēja iegūt sava aristokrātiskā statusa vai finanšu līdzekļu dēļ. Dižciltīgās šķiras personu dienas kārtībā neietilpa fiziski smagi vai praktiski darbi, kas izpaudās kā mājas vai zemes darbu veikšana. Tieši pretēji – savas impērijas labā viņi darbā lika savus prātus un darbojās tās pārvaldē, pieņemot sabiedrībai aktuālus lēmumus, tiesājot likuma pārkāpējumus. Viņu uzdevumos ietilpa likumu apspriede un pieņemšana, impērijas attīstības politiskā puse, karadienests, pateicoties kam, tika iegūta lielākā daļa laupījuma. Tā kā patricieši bija materiāli visnodrošinātākā kārta, viņiem nebija jāuztraucas par pārtikas ieguvi. To sagādāja citas, zemākās kārtas cilvēki, ik dienu veicot lauku darbus patriciešiem piederošajos zemes īpašumos un ganot ganāmpulkus, tādejādi nodrošinot savus saimniekus ar ikdienai nepieciešamo iztiku.
Toties, ja cilvēks bija no plebeju kārtas, tad, iespējams, viņš cittautietis, kurš apmeties uz dzīvi Romā vai arī tās pilsonību dabūjis vēlāk. Plebejiem sākotnēji nebija tik lielas politiskās tiesības kā augstākajām kārtām. Laika gaitā arī plebejiem izdevās īstenot savas tiesības darboties valsts pārvaldē. …
