Nobeigums
Vēstures liecības vēsta, ka tieši Sv.Stefans ir tas, kurš noteica, ka garīdzniekiem dievkalpojuma laikā jāvelk īpaši liturģiskie tērpi: nedrīkst svinēt Misi ielas apģērbā, savukārt ar liturģiskajām drēbēm nevar staigāt pa ielu. Katram tērpam ir sava simboliskā nozīme, tā atšķirībā no paša apģērba tendencēm(iespējams,pat modes) nemainās. Tas ir tikai normāli, ka tērpi ir mainījušies līdzi laikam, to ir ietekmējuši un turpina ietekmēt daudzi dažādi faktori,(roku darbu aizstāja manufaktūras, savstarpējās valstu attiecības, mode, tas, ko pieprasīja vai gribeja redzēt tā laika augstmaņi, protams, arī ekonomiskais fons un arī šie nosauktie iemesli mēdza visai strauji mainīties).
Liturģiskie tērpi turpina mainīties, tie paliek arvien vienkāršāki, vismaz komžas un ornāti noteikti . Senākos laikos mūķenēm tā bija vienīgā iztika – garīdznieku liturģisko tērpu darināšana. Arī baznīca iet līdzi laikam, izvēloties iespējams lētākus un vienkāršākus variantus, kā tērpu iepirkšanu veikalos. Parastiem priesteriem ornātas vairs nav no eksluzīviem audumie, zelta diegiem izrakstītas. Individuāli pasūtījumi ir ļoti liels retums, tie noteikti ir arī ļoti dārgi. Sutans ir viens no retajiem apģērba gabaliem,kas nav mainījies, tikai mūsdienās priesteri to izmanto arvien retāk izejot ārpus baznīcas sabiedrībā. Tas pats ir ar galvassegām, galero atcēla teju pirms pus gadsimta, biretes jaunie priesteri lielākoties nevēlas nēsāt. Noteikti ir regulas, kas nosaka, kas ir nemainīgs liturģiskajos tērpos un kas ir katra priestera brīvā griba, vismaz ikdienas ritos. Lai gan tas viss ir saprotams, paliek skumji apzinoties, ka masu ražotajiem tērpiem, īpaši ornatām(kas skaitās viena no greznākajām tērpa sastāvdaļam), nekādas lielās vērtības pēc gadiem simts vai divsimts, vidrīzāk nebūs, jo tādu pat modeļu būs simtiem, ja ne tūkstošiem,vismaz Eiropā noteikti(arī globalizācija dara savu).…
