Romas valsts izcelšanās - mīti un vēsture

Tits Līvijs savā „Romas vēsturē” apraksta šo leģendu. Hērakls pēc Gēriona nogalināšanas esot atdzinis šai novadā brīnišķa izskata vēršus, un Tibras upes tuvumā, kur bijusi lekna zāle, apstājies atpūsties. Kad Hērakls aizmidzis, tās vietas apdzīvotājs gans vārdā Kāks (Catus), lepns par saviem spēkiem, vēršu skaistuma vilināts, gribēdams aizdzīt tos ka laupījumu, katru sevišķi skaistu vērsi aiz astes ievilka alā, lai saimnieks tos pēc pēdām neatrastu. Kad Hērakls pamodās un attapās, ka daļa vēršu trūkst, viņš devās tos meklēt. Aizgājis līdz tuvākajai alai viņš apjuka, jo visas pēdas veda uz āru. Hērakls jau devās prom, kad no alas atskanēja iesprostoto govju maurošana, un viņš gāja atpakaļ. Kāks mēģināja viņu ar varu apturēt, bet Hērakls viņu ar rungu nogalināja.
Toreiz pār šīm vietām valdīja Eiandrs – ļoti gudrs un godājams vīrs no Peleponēsas, kuram turklāt bijusi dievišķa izcelsme. Viņu ārā izvilināja ganu drūzmēšanās, kuri bija sapulcējušies ap Hēraklu, kuru vainoja viena gana nāvē. Uzzinājis, kas ir Hērakls, Eiandrs viņu sveica un tur arī pirmo reizi Eiandrs paņēmis skaistu govi no ganāmpulka un upurējis par godu Hēraklam. Šis rituāls nodots no paaudzes paaudzē un, līdz ar nākšanu pie varas, to pārņēmis arī Romuls1. Šīs leģendas minēšana starp Romas dibināšanas leģendām, visticamāk, ir dievu klātbūtnes uzsvēršana šajā procesā.…