Romiešu tiesības ir vienas no būtiskākajām antīkās pasaules kultūras vērtībām. Romieši paši uzskatīja, ka tiesības ir zinātne par labo un taisnīgo. Romieši atzina tiesības par vienu no Romas valsts varenības balstiem, tās tika uzskatītas par līdzvērtīgām bruņotam spēkam. Justiniāna Civiltiesību kopojumā (Corpus Iuiris Civilis) ir sacīts: ‘’Augstākā valsts aizsardzība balstās uz divām lietām – ieročiem un likumiem.’’
Kad ‘’barbari’’ sagrāva romiešu leģionus, Romas valsts krita (476), taču tiesības saglabājās Austrumromā (Bizantijā), kur tās tika pēc Justiniāna rīkojuma kodificētas un tā pasargātas no bojāejas.
Kad ap 10. -11. gs. Rietumeiropā sākās rosīga saimnieciskā dzīve, it īpaši tirdzniecības attīstība, un ar to saistītā kultūras attīstība, radās vajadzība pēc pilnīgākām tiesībām. Tādas izrādījās senās romiešu tiesības, kuras sāka studēt universitātēs un ieviest dzīvē. Romiešu tiesībām bija vēl tā priekšrocība, ka tās bija rakstītas. Itālijā un citās Rietumeiropas valstīs sāka pārņemt jeb recipēt pilnīgi vai daļēji romiešu tiesības, galvenokārt civiltiesības, un lietot tās kā pozitīvās jeb spēkā esošās tiesības. Termins recepcija cēlies no latīņu valodas vārda receptio un nozīmē aizgūšana vai pārņemšana, šajā gadījumā tiesību aizgūšana.
Jaunajos laikos, izstrādājot civiltiesību kodeksus, balstījās uz romiešu tiesību principiem. Radās un attīstījās Eiropas valstu modernās nacionālās tiesības (Code Civil (Francijas Civillikums jeb ‘’Napoleona kodekss’’ par kuru Napoleons pats ir teicis: ‘’Mana īstā slava nav vis 40 kaujās izcīnītās uzvaras, jo Vaterlo apēno to spožumu. Taču tas, kas nekad nezudīs, bet dzīvos mūžīgi, tas ir mans Civilkodekss’’) Latvijas civillikums u.c.), nodibinoties Eiropas Savienībai, tika izstrādātas Eiropas tiesības, kas ir saistošas Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tāpat vispārējās tiesību teorijas pamatos lika romiešu tiesības un klasiskās jurisprudences atziņas un idejas.…
