Nākošais pēc Senās pasaules liels vēsturisks periods civilizācijas attīstībā bija viduslaiki. Rietumeiropā šis periods aptvēra vairāk nekā tūkstošgadu laikmetu (V – XVI gs.). šajā laikā Eiropas valstīs sākās romiešu tiesību recepcija. Termins recepcija cēlies no latīņu valodas vārda receptio, kas nozīmē aizgūšana vai pārņemšana, šajā gadījumā tiesību aizgūšana.
Viduslaiku valstis, sākot ar XVI gs., pārņēma pilnīgi vai daļēji galvenokārt romiešu civiltiesības un lietoja tās kā pozitīvās jeb spēkā esošās tiesības. Sākot ar XI gs valstis vai nu daļēji vai pilnībā pārņēma romiešu tiesības, galvenokārt civiltiesības, un sāka tās lietot.
Romiešu tiesību recepcija Ziemeļitālijā
Ziemeļitālijas pilsētās – valstīs ar 11.gadsimtu sākās romiešu tiesību recepcija. Galvenais cēlonis tam bija rosīga saimnieciskā dzīve, it īpaši tirdzniecības attīstība, jo “feodālās tiesības nespēja regulēt ar tirdzniecību, preču pārvadājumiem un kredīta operācijām saistītos darījumus. Šo jauno kapitālistisko attiecību regulēšanai daudz vieglāk bija piemērot romiešu tiesības nekā feodālo tiesību sastingušās normas. Romiešu tiesības, kaut arī tās bija vergturu sabiedrības tiesības, balstījās uz neierobežoto privātīpašumu, to normas bija izteiktas abstraktā formā un tāpēc tās bija piemērojamas preču – naudas attiecību regulēšanā.” Tās bija nesalīdzināmi pārākas par partikulārajām feodālajām tiesībām, bieži vien nerakstītām. Turklāt romiešu tiesības bija rakstītas.
. “Viduslaikos radās juridiskā zinātne. Studenti studēja tiesības, kas bija apkopotas kādā senā rokrakstā, kuru atklāja kādā itāļu bibliotēkā 11 gadsimta beigās. Šis rokraksts reproducēja “Digesta” - milzīgu juridiskā materiāla kopumu, kas bija sastādīts imperatora Justiniāna laikā ap 534.gadu ( “Codex Justinianus” ). Pēc 6.gs. romiešu tiesības Rietumos bija saglabājušās tikai fragmentāri, un 11.gs. to nozīme bija ļoti neliela. Pirmais sistemātiskais juridiskais izpētes objekts bija senas civilizācijas likumu kopojums. Izšķirīga nozīme bija tam, ka tie, kas pētīja senos tekstus, uzskatīja, ka Romas impērija ir dzīva gan Austrumos , gan Rietumos. Tiesības nevarēja būt svešas, to izmantošana nebija manipulācija novecojušām tiesībām. Viņi uztvēra Justiniāna likumus nevis kā tiesības, kas pastāvējušas Bizantijā 534.gadā, bet kā tiesības, kas lietojamas vienmēr un visur. Viņu uztverē Justiniāna tiesības bija patiesība (Bībelei, vēļāk – arī Platona un Aristoteļa sacerējumiem pielīdzināma).…
