Mēs visi šobrīd radām jeb ražojam atkritumus. Līdz ar to vispirms tā ir mūsu atbildība. Ņemsim vērā, ka atkritums kļūst par atkritumu nevis tad, kad mums kāda lieta vairs nav vajadzīga, bet gan tad, kad mēs to iemetam vienā spainī kopā ar citām nevajadzīgām lietām.
Pirms tam tas ir resurss, un kā tāds tas arī paliks, ja mēs to uzglabāsim un nodosim pārstrādei atsevišķi. No plastmasas tiks ražota jauna plastmasa, no stikla jauni stikla izstrādājumi, no makulatūras — papīrs, no pārtikas atlikumiem veidosies komposts utt.
Piemēram, viena mobilā telefona ražošanas procesā tiek radīti aptuveni 75 kg atkritumu, datora – 1500 kg atkritumu (Saskaņā ar "Wuppertal" institūta datiem). Ikdienā runājot pa tālruni un strādājot ar datoru, par šiem rādītājiem visbiežāk neko nezinām, taču tas nemazina mūsu patēriņa radīto slodzi uz vidi.
Pasaules mediji mūs informē par satraucošu ziņu - Klusais okeāns, kurš ir pasaules lielākais okeāns (169,2 miljoni km2), biedējošā ātrumā pārvēršas par globālo izgāztuvi.
Tā varētu būt pirmā cilvēces radītā jūra - Atkritumu jūra. Pētnieki ir konstatējuši vairākus
"plastmasas zupas" plankumus, kas šobrīd pārklāj teritoriju, kas ir divas reizes lielāka par ASV teritoriju. Tie ir lielākoties plastmasas atkritumi, ko okeāna straumes sadzinušas vienuviet.
"Plastmasas zupa" lielākoties sastāv no dažādiem plastmasas atkritumiem - plastmasas
maisiņiem, Lego klucīšiem, vecām futbolbumbām, kajakiem un tamlīdzīgas drazas. Aptuveni piektā daļa no šiem atkritumiem (to kopapjoms tiek lēsts uz aptuveni 100 miljoniem tonnu) okeānā nonākusi no kuģiem un naftas platformām. Pārējais - no sauszemes.
Zinātnieki aplēsuši, ka šī piesārņojuma dēļ ik gadus iet bojā vairāk kā 100 000 jūras putnu un
zīdītāju.
Saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem, ik gadu no Zemes iegūst 16 tonnas dažādu
izejmateriālu uz vienu ES iedzīvotāju, savukārt atpakaļ atdod tikai sešas tonnas uz vienu
iedzīvotāju. No šīm sešām tonnām divas ir CO2 izmeši, atlikušās četras tonnas –
lauksaimniecības atkritumi (aptuveni pustonna) un pārējie atkritumi. Tādējādi, pat neierēķinot
lauksaimniecības atkritumus, ES iedzīvotāji ik gadu rada aptuveni 1,3 biljonus tonnu atkritumu.
Turklāt skaitļi liecina, ka radīto atkritumu daudzumam ir tieksme pieaugt pat ātrāk nekā
nacionālajam kopproduktam, kas nozīmē, ka atkritumu daudzums nākotnē tikai pieaugs.
Eiropas Savienības atkritumu pārstrādes «hierarhijā» zemākajā pakāpē atrodas atkritumu
izvietošana poligonā. Šīs metodes lielākais trūkums ir tas, ka vajadzīga liela zemes platība, bet nākotnē tā var izrādīties par mazu, jo atkritumus, kas tur tiek noglabāti, nevar izmantot atkārtoti.
Nākamajā pakāpē ir atkritumu sadedzināšana bez enerģijas iegūšanas, ko mūsdienās plaši
izmanto Eiropā. Tomēr, pieaugot prasībām pret izmešiem gaisā, šis process arvien sadārdzinās.
Atkritumu sadedzināšana, iegūstot enerģiju, ir visefektīvākā metode, bet tai vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi. Šajā metodē ietilpst arī atkritumu kā degvielas izmantošana cementa ražošanas krāsnīs vai elektrostacijās.
Nākamais solis atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā ir atkritumu pārstrāde. «Pārstrāde» ir vispārējs termins atkritumu apsaimniekošanā, un pārstrādes galarezultāts ir produkta vai materiāla otrreizēja izmantošana vai produkta kā materiāla derīga izmantošana.…
