Atkritumu iedalījuma pamatā tiek ņemtas vērā to īpašības, sastāvs un izcelsme (sk. 1. pielikuma att. Nr. 1).
Pēc īpašībām atkritumus var iedalīt: sadzīves, inertajos un bīstamajos atkritumos. Šāds iedalījums ir nepieciešams, lai regulētu atkritumu savākšanas, apglabāšanas vai pārstrādes prasības.
Sadzīves atkritumi – tie galvenokārt ir mājsaimniecības radītie atkritumi, proti, tie, kas rodas cilvēkam patērējot ikdienā preces un produktus (virtuves atkritumi, izlietotais iepakojums, lielgabarīta atkritumi), kā arī apkalpojošo iestāžu un ražojošo uzņēmumu radītie atkritumi, kas pēc satura ir līdzīgi iepriekšminētajiem atkritumu veidiem.
Inertie atkritumi – nekaitīgi, maztoksiski atkritumi ar nelielu piesārņojošu vielu daudzumu, ar kuriem pēc to apglabāšanas nenotiek būtiskas fizikālas, bioloģiskas vai ķīmiskas pārmaiņas, ja tie neiedarbojas uz citām vielām vai materiāliem, ar kuriem nonāk saskarsmē, un nerada draudus ne cilvēka dzīvībai un veselībai, ne videi. Tie nešķīst ūdenī, vāji vai nemaz nešķīst skābā vai sārmainā vidē un nemaina īpašības gaismas vai temperatūras iedarbībā. Parasti inertie atkritumi rodas celtniecības darbos.
Bīstamie atkritumi - saimnieciskās vai citas darbības ietekmē radušies atlikumi un blakus produkti, kas var izraisīt piesārņojumu, negatīvi ietekmēt vidi vai cilvēku veselību un ir eksplozīvi, korodējoši, ar ļoti lielu reaģētspēju, toksiski, kancerogēni, un kas atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām. Tādēļ bīstamie atkritumi ir jāatdala no pārējiem, jo, nokļuvuši kopējā atkritumu plūsmā, bīstamie atkritumi var izraisīt nelaimes gadījumus (uzliesmojot, sprāgstot, izdalot toksiskas gāzes), kuros var ciest gan apkalpojošais personāls, gan apkārtējie iedzīvotāji un vide. …