Šādu kursa darba tematu izvēlējos vairāku iemeslu dēļ. Manas izvēles veicinošākais faktors bija apziņa, ka tieši saistību tiesības ir viena no sarežģītākajām Civillikuma daļām. Bez tam neviens cilvēks nevar dzīvot neapzinoties saistību tiesību svarīgumu un neizprotot to būtību. Tieši saistību tiesības kā tiesību kopums regulē saistību izcelšanos, izpildi un to izbeigšanos. Līdz ar to saistību tiesības nosaka civiltiesisko attiecību saturu mantas sadales, dažādu pakalpojumu un citu tiesisku darījumu procesos, kas saistīti ar līguma noslēgšanu, to izpildi, tiesisko nodrošinājumu un attiecīgajām tiesiskajām sekām. Mani jau kopš vidusskolas ir interesējusi uzņēmējdarbība, ar to saistītas saistību tiesības un jurista, kā likuma kalpa, vieta tajā visā.
Civillikuma saistību daļa ir visvairāk aplūkota, komentēta un aprakstīta zinātniskā līmenī, bet tās normu piemērošanu praksē nebūt nevar atzīt par tik izanalizētu un apkopotu. Par to liecina fakts, ka pagaidām par saistību tiesību piemērošanu ir pieņemts tikai 1997.gada 22.decembra Augstākās tiesas plēnuma lēmums Nr.7. „Par likumu piemērošanu izšķirot strīdus par saistību izpildi,” kas galvenokārt reglamentē solidāru saistību izpildi, kā arī līgumsoda piemērošanas kārtību.
Ļoti bieži tiesu praksē gadās, ka tiesas nereti taisa nepamatotus tiesu spriedumus vai arī dažādas tiesu instances – pilnīgi pretējus spriedumus.
Tā, piemēram, var minēt a/s „Latgalīte” celto prasību pret banku „Paritāte” par parāda 101 177,05 Ls piedziņu. Lietu izskatīja Rīgas Apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 1997.gada 12.septembrī. Prasībā prasītājs lūdzis no atbildētāja parādu, pamatojoties uz to, ka piešķīris atbildētājam bezprocentu aizdevumu mēbeļu, automašīnu u.c. priekšmetu iegādei, kā arī komunālajiem maksājumiem. Pārbaudot lietas materiālus, noklausoties pušu paskaidrojumus, liecinieku liecības un prokurora atzinumu, tiesas kolēģija secināja, ka prasība nav pamatota un ir noraidāma. Kā galvenais tiesas arguments sprieduma motīvu daļā tika minēts tas, ka starp pusēm noslēgto sadarbības līgumu nevar uzskatīt par aizdevuma līgumu. Izskatot šo pašu lietu apelācijas kārtībā 1997.gada 11.decembrī, Augstākās tiesas Civillietu palāta taisīja pilnīgi pretēju spriedumu – t.i., ka minētais līgums uzskatāms par aizdevuma līgumu un, ka prasība ir pamatota un apmierināma. Augstākās tiesas Senāts Civillietu departamenta sēdē 1998.gada 25.februārī tiesu palātas spriedumu atstāja negrozītu.…
