Pašapziņa ir cilvēka pašnovērtējums. Tas var būt augsts, cilvēks kļūst iedomīgs, lai gan tam nav iemesla, vai arī zems, cilvēks novērtē sevi pārāk zemu un baidās atklāt savus talantus, līdz ar to dzīvo sevī ierāvies, lai gan patiesībā gribētu kontaktēties ar citiem.
Pašapziņas veidošanās ir ļoti atkarīga no audzināšanas. Kā pareizi audzināt bērnu jau no zīdaiņa vecuma. Palasot vecās psiholoģijas grāmatas un salīdzinot ar patreizējām negribas ticēt, ka kādreiz varēja mātēm mācīt tik cietsirdīgi apieties ar pašas bērniem. Piemēram, Joh. Prīfera grāmata, kas latviskā tulkojumā izdota 1930 - “Visjaunāko audzināšana”. Tajā vēl ne trīs veca bērna izturēšanās tiek raksturota kā niķošanās. Un ieteikts viņu sodīt, izolējot blakus telpā. Tika risināts jautājums, par to, ka bērnu nevajag ņemt uz rokām, “lai neiedotu niķus” un “kādā vecumā jāsāk izdzīt niķus”.
Šajā grāmatā nav risinātas personības identitātes jautājumi. Bērnu audzināšana orientēta uz ģimenes prasībām, pakļautību, adaptēšanos un konformismu.
Pēc 2 pasaules kara rietumu psihologu pētījumos dziļu pamatojumu gūst mācība par mātes un bērna intīmā, sirsnīgā kontakta nozīmi bērna attīstībā. Audzināšanas sistēma rietumu zemēs orientēta uz tādām vērtībām kā ticība sev, savu iespēju iepazīšana, vajadzību apmierināšanas, parealizēšanās saskaņā ar savu vēlēšanos un izraudzīto mērķi. Personība ir orientēta nevis uz pavēlēm, bet uz izvēli. Paveras plašums domām, jūtām, attīstās aktivitāte, uzņēmība, iniciatīva. Šāda personība pret saskarsmes partneri izturas kā pret sev līdzīgu. Tas ir pamats tolerancei.
Pašapziņa veidojas bērnībā un pusaudžu gados, tāpēc vecākiem vajadzētu ar to rēķināties un savu bērnu audzināšanā ņemt vērā to, ka viņš - tēvs vai māte – ir bērna autoritāte. “Bērns ļoti jūtīgi uztver kritiku, jo ilgu laiku vecāki ir viņa vienīgais orientieris.
Alfrēds Ādlers ir teicis: “Audzināt nozīmē ievēsināt ,” – tāpēc, ja rājiens kļūst nepieciešams, nerunājiet nedz ar bērna raksturu, nedz nākotni. Katrā ziņā vairieties no teikumiem : “Tu nekad nebūsi spēcīgs…” (157lpp. “Biklā cilvēka liela rokas grāmata” Žans Francuā Pikardā).
Diemžēl, ja arī ģimenē viss ir perfekti pareiza audzināšana, atklātas sarunas un nekas it kā netraucē attīstīties veselīgai pašapziņai pastāv reāls drauds no ārpasaules. Piemēram, tās saucamās otrās mājas – skola. Bērni ir nežēlīgi, tāpēc katrai topošajai personībai ir iespēja arī “sabrukt” zem izsmieklu un izstumšanas “kravas”. Izstumšanas par iemeslu varētu būt tā pati malā stāvēšana, jo, lai liktu sevi citiem pamanīt, jāiesaistās sarunās un rotaļās.…
