Saldus atrodas Latvijas DR daļā Austrumkursas augstienē pie nelielās Cieceres upītes un Saldus ezera. Pilsētas tiesības Saldum piešķirtas 1917. g. Vēstures avotos Saldus pirmoreiz minēta 1253. gadā kuršu līgumā, pēc kura Saldus novads tika nodots Livonijas ordeņa pārvaldīšanā.. 13. gs. sākumā pie Saldus ezera bija kuršu pils. 15.gs. Livonijas ordenis uzcēla Saldū mūra pili (vācu „Frauenburg”), kas atradās tagadējā slimnīcas teritorijā. Tās apkārtnē ar laiku izveidojās neliela pilsētiņa. Pils un ap to esošā pilsētiņa tika pilnīgi nopostīta Ziemeļu kara laikā, kad plosījās arī Lielais mēris. Vēlāk pils vietā, izmantojot par būvmateriālu mūra atliekas, uzcēla Saldus muižu. No jauna pilsēta sāka veidoties tikai 19. gs. vidū.
Saldus ir vienīgā pilsēta Latvijā, kuras nosaukums, domājams bijis nekatrajā dzimtē, tā vismaz trīs reizes iznīcināta, vienmēr atplaukusi no jauna, turklāt katru reizi savā vietā, nedaudz pārvietojoties uz rietumiem.
Ar Saldu saistīti daudzi ievērojami cilvēki. Tur dzimis dzejnieks un publicists Māris Čaklais, aktrise un režisore Elvīra Irbe-Kļava, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Kronbergs, keramiķe Viktorija Vēze, tēlnieks Juris Zilmanis. Latviešu glezniecības vecmeistara J. Rozentāla stils un ainavas redzējums ir attīstījies Saldus apkārtnes pauguru, mežu un lauku harmoniskajās attiecībās. Par to ikviens var pārliecināties, ieejot gleznotāja celtajās mājās-darbnīcā, tagadējā Saldus Vēstures un mākslas muzejā. Pie muzeja atrodas gleznotāja piemineklis.
Pilsētas izskats ir tāds, kāds paugurainajā ainavā tas izveidojies pēdējo divsimt gadu garumā. Tā ir 19. - 20. gs jauktas apbūves pilsēta, kuras centrs izveidots ap Rīgas - Liepājas, Kuldīgas - Dobeles un Saldus – Ezeres - Mažeiķu ceļiem. Pilsēta veidojusies kā atsevišķu sastāvdaļu konglomerāts, gleznainajai Kalnamuižai saaugot ar centru.
1996. gadā Saldus svinēja savu 140. gadskārtu. …