Nr. | Название главы | Стр. |
Ievads | 3 | |
1. | Samērīguma principa jēdziens, rašanās un attīstība | 5 |
2. | Samērīguma principa nostiprināšanās un transformācija administratīvajās tiesībās | 8 |
3. | Samērīguma principa nozīme būvniecības tiesiskajā regulējumā procesos | 14 |
4. | Samērīguma princips tiesu praksē tiesību uz labvēlīgu vidi kontekstā | 21 |
5. | Samērīguma principa izpratne un saturs Eiropas valstīs | 27 |
Secinājumi un priekšlikumi | 33 | |
Izmantotās literatūras un avotu saraksts | 35 |
1. SAMĒRĪGUMA PRINCIPA JĒDZIENS, RAŠANĀS UN ATTĪSTĪBA
Publiskajās tiesībās viens no galvenajiem principiem ir samērīguma princips. Samērīguma princips, pirmkārt, ir tiesību princips, kas ir pamatideja, uz kuru balstās tiesību sistēma, valsts un sabiedriskā kārtība, tā, kas nosaka valsts varas un sabiedrības attīstības modeli un virzienus, kā arī nosaka, kādas ir sabiedrības un valsts attiecības un attīstība nākotnē.”1 Samērīguma princips ir arī viens no administratīvo tiesību pamatprincipiem. Attiecībā uz šo principu jāmin, ka līdz šim nav izveidojusies vienota terminoloģija, tāpēc dažreiz un dažādās valstīs to mēdz apzīmēt savādāk. Tā, piemēram, Latvijas tiesību sistēmā to mēdz saukt arī par proporcionalitātes principu, Vācijas tiesību sistēmā šo principu dēvē par saprātīguma principu (Verhältnismäßigkeit – vācu val.)2 , vēl citur – par nesamērīguma aizlieguma principu. Tomēr svarīgākā ir šī tiesību principa būtība un saturs, nevis iestādes vai tiesas lietotais termins.
Likumdevējs samērīguma principu ir izskaidrojis Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 13.pantā, kas ir vienīgā legāldefinīcija principa skaidrojumam, proti, „labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.”3
Latvijas tiesību doktrīnā tiek minēta arī šāda definīcija: „samērīguma princips ir virsprincips, kurš darbojas tikai publiskajās tiesībās un kurš nosaka, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Negatīvajam efektam jābūt mazākam par pozitīvo ieguvumu.”4
Samērīguma principa jēga ir panākt, ka indivīda tiesības kalpo par orientieri, valstij nosakot savas konkrētās rīcības mērķi un jēgu, ja šī rīcība iespaido indivīda tiesības vai intereses nelabvēlīgi.5
Samērīguma principa galvenais mērķis ir ierobežot valsti, t.i. ierobežot sākotnēji absolūtās valsts rīcības brīvību. Tas tiek darīts indivīda tiesību un leģitīmo interešu aizstāvībai. Samērīguma princips tiek ievērots, lai indivīda tiesību ierobežojums nepārsniegtu sabiedrības ieguvumu.
Vispārīgi runājot, samērīguma princips noteic, ka starp publiskās varas darbību, kas ierobežo indivīda tiesības un leģitīmās intereses, un mērķi, ko publiskā vara ar šo darbību vēlas sasniegt, ir jābūt samērīgām attiecībām.
Samērīguma principa pārbaude tiek izdarīta trijos posmos:
1. publiskās varas darbībai vispirms ir jābūt piemērotai tiesiski leģitīma mērķa sasniegšanai. Tas nozīmē, ka jāpārbauda, vai ar attiecīgo darbību tās mērķi vispār ir iespējams sasniegt;
2. publiskās varas darbībai ir jābūt vajadzīgai, t.i. attiecīgo mērķi nav iespējams efektīvi sasniegt ar citiem, alternatīviem līdzekļiem, kuru negatīvā ietekme uz indivīda tiesībām un leģitīmajām interesēm būtu mazāka;
3. publiskās varas darbībai ir jābūt atbilstošai (samērīgai), t.i. labumam, ko sabiedrība iegūst ar šo darbību, jābūt lielākam nekā zaudējumam, kas ar to tiek nodarīts indivīda tiesībām un interesēm.6
No šiem trim pārbaudes posmiem izriet arī samērīguma principa trīs sastāvdaļas: piemērotība, vajadzība un atbilstība. Ja viena no sastāvdaļām nav ievērota, tad attiecīgā publiskās varas darbība ir uzskatāma par prettiesisku.
Samērīguma principa saknes meklējamas jau antīkajā pasaulē. Jaunākajos laikos šī principa ideja izveidojās no diviem avotiem:
1. no senās distributīvā taisnīguma idejas (justitita distributiva- latīņu val.);
2. no 19.gadsimta liberālās valsts idejas, kas postulēja, ka valsts darbības mērķiem ir jābūt ierobežotiem vai vismaz ierobežojamiem un līdz ar to valsts darbībai ir nepieciešams attaisnojums. To savukārt iespējams atrast, izdarot racionālus apsvērumus. Šī iemesla dēļ var teikt, ka otrais samērīguma principa avots ir racionalitātes, precīzāk – tiesību racionalitātes ideja.7
…
Darba tēma tika izvēlēta, ņemot vērā vispārējo tiesību principu svarīgo nozīmi nacionālajā un supranacionālajā tiesību sistēmā, ko jo īpaši pierāda plašā un daudzpusīgā tiesu judikatūra tiesību principu piemērošanas jomā. Tā kā samērīguma princips ir viens no vecākajiem un svarīgākajiem administratīvo tiesību principiem un arī Eiropas tiesību pamatprincipiem, tas ir ieguvis daudzpusīgu pielietojumu dažādās tiesību blakus nozarēs. Pasaulē un visā sabiedrībā arvien biežāk uzmanība tiek pievērsta vides tiesību aizsardzībai, uzsverot labvēlīgas un kvalitatīvas vides nozīmīgo lomu dažādos pasaulē notiekošos procesos (gaisa piesārņojums, klimata izmaiņas, elektroenerģijas patēriņš utt.), kas ievērojami ietekmē katra cilvēka ikdienas dzīves kvalitāti. Tai pašā laikā tiesības uz labvēlīgu un kvalitatīvu vidi gandrīz vienmēr konfliktē ar ekonomiskajām un sociālajām attīstības interesēm. Parasti šos konfliktus atrisina tieši samērīguma principa interpretācija par visu savstarpēji konfliktējošo vajadzību proporcionālu apmierināšanu. Šo savstarpējo interešu konfliktu atrisināšana ar samērīguma principa palīdzību ir arī galvenais darba izpētes objekts. Darba mērķis: apzināt samērīguma principa nozīmi un pielietojumu administratīvajās un būvniecības tiesībās saistībā ar personas tiesībām uz labvēlīgu vidi un gūt ieskatu samērīguma principa izpratnē Eiropas valstīs. Darba mērķa sasniegšanai risināmie uzdevumi: 1) apzināt samērīguma principa vēsturisko attīstību un definīcijas satura rašanos, 2) analizēt samērīguma principa nostiprināšanos rakstītajās tiesību normās un tā satura un piemērošanas izpratnes attīstību administratīvajās tiesībās, 3) izpētīt samērīguma principa nozīmi un pielietojumu būvniecības un vides tiesībās, 4) raksturot galvenās tiesu prakses atziņas samērīguma principa piemērošanā tiesību uz labvēlīgu vidi jomā Latvijā un Eiropas valstīs, 5) salīdzināt samērīguma principa izpratni Latvijā ar citām Eiropas valstīm. Lai sasniegtu darba mērķi, darba uzdevumu veikšanā galvenokārt ir izmantotas šādas darba izpētes metodes: 1) analītiskā metode (analizēta konstitucionālo tiesu jurisprudence, normatīvie akti, citi tiesību avoti), 2) salīdzinošā metode (salīdzinātas dažādu valstu tiesību sistēmas, principi, tiesu prakse, dažādu autoru viedokļi), 3) vēsturiskā metode (pētīti vēsturiskie apstākļi un tiesību izpratnes attīstības tendences). Pētījuma periods galvenokārt aptver laiku no 1922.gada (kad tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme) līdz pat mūsdienām (aplūkojot jaunāko tiesu praksi un atziņas). Par pētījuma bāzi izmantota dažādu latviešu un ārzemju autoru zinātniskā literatūra, publikācijas, administratīvo tiesību normatīvie akti, supranacionālā un nacionālā judikatūra, kā arī interneta resursi. Šāda darba temata izpētes laika robežas ir ļoti plašas, tāpēc darba apjoma ietvaros nav iespējams tematu izpētīt pilnībā. Šī darba temata izpētes robežas ir galveno normatīvo aktu (t.sk. konstitucionālo) analīze, Latvijas un Eiropas valstu tiesu atsevišķu nozīmīgāko nolēmumu analīze, kā arī jaunākās speciālās literatūras un publikāciju analīze samērīguma principa, būvniecības un vides tiesību jomā.
- Meža īpašnieka tiesības un pienākumi
- Rajonu (pilsētu) VP iestādes struktūra, uzdevumi, pienākumi un tiesības
- Samērīguma princips administratīvajās tiesībās
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Publiskās tiesības
Реферат для университета5
-
Administratīvā procesa tiesības
Реферат для университета20
-
Livonijas valsts varas iekārta un tiesības
Реферат для университета16
Оцененный! -
Kopīpašuma tiesības
Реферат для университета13
-
Nekustamais īpašums. Īpašnieka tiesības un pienākumi
Реферат для университета17