Pat vissaturīgākā saruna daudz zaudē, ja sarunu biedra valodu piesārņo žargona, modes vai lamu vārdi, ja izrunas veida un intonācija uztrauc. Tāpēc jācenšas runāt pēc iespējas skaidri, mierīgi, mērenā stiprumā. Nav pieklājīgi runāt pārāk klusu, tā, ka klausītājam nepārtraukti jālūdz teiktais atkārtot, vai arī pārāk skaļi, jo tas sarunu biedram var būt nepatīkami un bieži vien pievērš arī citu cilvēku uzmanību. Grūti ir saprast pārāk ātru runu, bet, ja runājam pārāk lēni, klausītājs var kļūt nepacietīgs. Katram izrunātajam vārdam, zilbei un skaņai vajadzētu būt skaidri sadzirdamiem. Neglīta un uzkrītoši nedabiska valoda, kurā, piemēram, stāstītājs cenšas izrunāt līdzskaņus citu valodu manierē, mēģina vārdus izgrūst caur degunu u.tml. (I. Āsamā, 1973)
Bagāts vārdu krājums liecina par kultūru, zināšanām, erudīciju.
Jāuzmanās ar svešvārdu lietošanu. Svešvārdus daži cilvēki bieži lieto nepareizi. Tos vajadzētu izmantot vienīgi tad, ja tiešām nevar atrast savas valsts valodas vārdus. Svešvārdi jāizrunā pareizi un jālieto pareizā nozīmē, lai nenonāktu apsmieklā. (I.Gumovska, 1987)
Lai iesāku sarunu, it īpaši ar nepazīstamu cilvēku, svarīga ir pareiza un pieklājīga sasveicināšanās.
Sasveicināšanos nosacīti var iedalīt divos veidos: mutiskā jeb verbālā (pasveicināšana, pieklājības frāzes, retoriskie jautājumi) un ķermeniskā jeb neverbālā.
Mutiskā jeb verbālā sasveicināšanas - kaut gan sasveicināšanās rituāli dažādās valstīs mēdz atšķirties, līdz ar starptautisko sakaru attīstību veidojas kopīgas iezīmes. …
