Savstarpējās attiecības ir ļoti svarīgas jebkura cilvēka dzīvē, kā arī tās ir tik pat grūti veidojamas uz izkopjamas. Šo savstarpējo attiecību pamatā ir māka klausīties, izprast un uzticēties citiem, bet, cik daudzi no mums tiešām ir spējīgi iejusties otra „Es” un saprast, ka tam patiešām ir jāvelta liela uzmanība un daudz laika? Mēs tomēr katrs dzīvojam savā pasaulē un vairums lietu, situāciju un apstākļu izmantojam tā, kā ir labāk priekš mums, un tieši tāpēc mēs sava projekta darba pamatā esam izvēlējušās tematu, kas varētu atklāt un, kaut vai mums, izskaidrot, kā veidojās pamata savstarpējās attiecības un kāda tām ir nozīme mūsu un visu apkārtējo dzīvē. Vai varbūt cilvēks var dzīvot tikai sevī, attiecoties tikai uz savām vēlmēm un prasībām pret pasauli un tomēr būt laimīgs?
Šajā darbā apskatīsim savstarpējo attiecību pirmsākumus jau maza bērna dzīvē un kā tās mainās, bērnam pieaugot un kļūstot par pusaudzi. Apskatīsim ģimeņu, skolotāju un pusaudžu attiecības un saskarsmes. Gūsim atziņas, kas iespējams mums palīdzēs turpmāk kontaktējoties ar apkārtējo sabiedrību, ģimeni, draugiem un ļaus mums atbrīvoties no aizspriedumiem un ieskatīties citu cilvēku jeb personību iekšējā „Es” pasaulē. Veidojot šo projektu sapratīsim, pie kura tipa mēs īsti pašas piederam un iedziļināsimies katra temperamenta apskatīšanā un izprašanā.
Ir uzskats, ka cilvēki uzver citus tā, kā viņi paši redz sevi. „Es” koncepcijas, kas sāka attīstīties no 2 līdz 3 gadu vecumam, sākumskolas periodā iegūst jaunas kvalitātes – iegūst sociālo nozīmi. Bērniem veidojas izpratne par savu vietu sabiedrībā, grupā. Sākumskolā pašvērtējums izveidojas pamatos. Pašvērtējums nozīmē to cilvēka rakstura, īpatnību izpratni, kuras cilvēks atzīst par savējām. Sākumskolā bērnu pašvērtējumos vairs nedominē tikai ārējās kvalitātes, bērni sāk izmantot arī psiholoģiskus terminus, lai raksturotu sevi, diferencē fizisko raksturojumu no garīgā, iemācās raksturot savas rīcības motivāciju (kāpēc es tā darīju). Bērni iemācās atšķirt sevi no citiem, uztvert sevi kā pilnīgi atšķirīgu un unikālu, kaut arī dominē tendence nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem.
Beidzot sākumskolu, vienkāršotie uzskati ir kļuvuši sarežģītāki, patstāvīgāki. Bērns identificē sevi ar noteiktu dzimumu, piederību noteiktai grupai (ģimenei), izprotot dažādas sociālās lomas, bērniem ir paškontroles iemaņas, viņi spēj distancēties no sava „Es”, spēj būt empātiski un izprast citu domas un jūtas.
…
