Ap Romas pilsētas sākumu teikas vij diženu nostāstu vainagus un saista viņas dibināšanu ar 763.g.p.m.ē. Šīs ziņas vēsta, ka Tibras grīvas tuvumā apmetušies daži trojieši, kad grieķi izpostījuši viņu dzimto pilsētu. Izceļotāju vadonis, dievietes Afrodītes dēls Enejs, apprecējis vietējā valdnieka meitu. To dēls nodibinājis Albalongu, kur pēc viņa valdījusi vesela rinda ķēniņu. Vienam no tiem, Numitoram, atņēmis troni viņa godkārīgais brālis Amūlijs. Tas nonāvējis viņa dēlu, bet meitu Rēju Silviju iecēlis par priesterieni. Tā viņš cerējis iznīdēt brāļa pēcnācējus, jo priesterienēm bija aizliegts precēties. Pēc dievu lēmuma Silvijai piedzimuši dvīņu brāļi no kara dieva Marsa. Amūlijs pavēlējis māti nokaut, bet zēnus ieguldīt silē un izlikt pārplūdušā Tibrā. Straume iznesusi sili krastā, kur bērnus zīdījusi vilku māte. Te zēnus atradis ķēniņa gans faustuls, uzņēmis savā ģimenē un nosaucis par Romulu un Remu. Uzauguši kā gana dēli, tie, izzinājuši savu pagātni, nogāzuši no troņa Amūliju un atkal iecēluši Numitoru par Albalongas ķēniņu. Krastā, kur tos iznesus straume, viņi nolēmuši dibināt pilsētu. Brāļi saķildojušies, kad pilsētai bijis jādod vārds un jāizrauga valdnieks. Dievu zīmes izšķīrušās lietu Romula labā: saulei lecot 12 ērgļi lidojuši pār viņa galvu. Remus sapīcis par to, sācis zoboties par pilsētas zemo valni un kāpis tam pāri. Romus nodūris brāli sakot: "Tā lai notiek katram, kas kāps pār manu valni!" Pēc teikas tas noticis 753.g.p.m.ē.…
