Romiešiem bija izcili sasniegumi arhitektūrā un dažādu sabiedrisko objektu celtniecībā. Viņi no etruskiem pārņēma ne tikai rakstību, bet arī mākslas, pilsētbūves, velvju arhitektūras principus. Romieši izmantoja gan Itālijas tautu, gan grieķu koloniju, gan hellēnisma un Seno Austrumu tautu kultūras sasniegumus. Savā ziņā romiešu arhitektūra raksturo vairākas pamatiezīmes – racionālisms, praktiskums un organizētība. Viss tika vērtēts no praktiskā viedokļa. Arhitektonisko formu izvēlē Romai ir tendence uz efektiem. Ir pazīstams īpaši sarežģīts kapitelis, kurā ietilpstošo korintisko un joniešu elementu galvenais mērķis – īpaši akcentēt celtnes bagātību, greznību, izraisīt asu un iespaidīgu efektu. Viņiem patika – tīrs dekoratīvisms - grīda no mozaīkām, ciļņiem greznoti griesti, īpatnējs cilvēku un dzīvnieku figūras, tur bija izvietotas palmas, zīdkoki, efejas. Raksturīgas ir pēc perspektīvas likumiem konstruētas ornamentālas ainavas, spilgtas un daudzveidīgas krāsas, līniju vijīgums, visu apgleznojumu greznums, efektīgums, spožums. Romieši izmantoja visu vērtīgo un derīgo, arhitektūrā radot jaunas formas un tradīcijas. Tas viss liecina par romiešu slieksni uz jutekliskumu kā raksturīgu viņu kultūras iezīmi.
Tipiska romiešu arhitektūra sāka veidoties saistībā ar etrusku kultūru (līdz 2. gs .p.m.ē.). No etruskiem romieši pārņēma celtniecības tehniku un paņēmienus – arkas veidošanas principus, dažādas velvju sistēmas, toskānisko kolonnu, zināšanas tiltu būvēs, pilsētu plānošanā, monumentālās sienu glezniecības tradīcijas.…
