Grieķi tāpat kā citas senās zemkopju tautas Vidējos Austrumos izmantoja reliģiju, lai izskaidrotu pārmaiņas dabā. Viņi ticēja, ka, sekojot reliģiskām tradīcijām, tie var uzlabot ražu, panākt veiksmi tirdzniecībā un zvejā.
Grieķijā valda politeisms – daudzdievība. Viņi pielūdza dažādus spēkus un saskatīja dievības it visur – gan dzīvajā, gan nedzīvajā. Tie ticēja dieviem un tos pielīdzināja sev – viņiem piemita visas tās īpašības, kādas cilvēki varētu vēlēties: veselība, spēks, gudrība, mūžīga jaunība. Tajā pašā laikā dievi arī izjuta mīlestību, naidu, dusmas, atriebību, skaudību, nenovīdību, vēlējās, lai viņus godina un nes tiem upurus. Tie bija līdzīgi arī ārējā izskatā. Viņi arī savā starpā strīdas, ir gatavi apmānīt viens otru, apveltīti ar greizsirdību, nevaldāmi savās kaislībās. Grieķu dievi bija spēcīgi, visu varoši, tomēr cilvēki reizēm tos spēja pievilt, pārspēt gudrībā vai prasmē, pat uzvarēt viņus. Tā, piemēram, Trojas pilsētas ieņemšanas laikā kāds drosmīgs ahaju karavīrs ievainoja pašu kara dievu Aresu, kurš pēc ievainojumiem aizbēga no kaujas lauka žēloties Zevam par pārestību. Kādā citā reizē grieķu varonis Pēlejs divcīņā pārspēja dievieti Tetīdu un ieguva viņu par sievu. Dievus var ievainot, tie sajūt sāpes, vienīgi ļoti būtiska atšķirība no cilvēka - viņi ir nemirstīgi un savā nemirstības apziņā kļūst nesodāmi. Grieķi savus dievus neiedomājās šausmīgus un visvarenus. Drīzāk tie uzskatīja, ka tie ir liela ģimene, kuras locekļi ir gan labi, gan ļauni.
Jāpiebilst, ka grieķu dievi nebija arī neietekmējami: pār viņiem, kā neizprotams, baigs spēks, apēnojot gaišo un harmonisko sengrieķu pasaules kopainu, valdīja nepielūdzams un negrozāms liktenis. Šo spēku gan dieviem, gan cilvēkiem noteica trīs likteņa dievietes – moiras. …
