Kārtībās fāze ilgst no dzimšanas līdz 3 gadiem. Bērna jūtība uz kārtību atšķiras no pieaugušā uzskatiem. Montesori izdala 2 aspektus, kur viens ir vajadzība pēc pārskatāmas un sakārtotas vides, kura stimulē un aicina bērnu darboties, bet otrs – tās orientējošā funkcija, kura palīdz sakārtot „absorbējošā gara” izveidotos iespaidus.
Pārvietošanās fāze ilgst no 1 līdz 4 gadiem, kur attīstības augstāko punktu sasniedz 2.5 - 3 gadu vecumā. Pārvietošanās sākumposmā raksturīga rokas attīstība, caur kuru bērns apzinās pasauli. Šajā posmā attīstās līdzsvars un bērns vertikalizējas. Ja fāzes sākumā bērnu interesē pašas kustības un bērns tikai grib izjust sava ķermeņa iespējas, tad tālākā attīstībā bērnu sāk interesēt arvien sarežģītākas darbības, kuru veikšanai ir nepieciešama spēja koordinēt sarežģītākas kustības.
Sociālo iemaņu attīstības fāze ilgst no 2.5 līdz 6 gadu vecumam. Tas ir laiks, kad bērnam ir jāpalīdz apgūt sociālās iemaņas (sasveicināšanās, atvadīšanās, iepazīšanās, palīdzības lūgšana), lai bērns varētu droši justies dažādu cilvēku sabiedrībā.[5]
"Cilvēks, kuram ir rokas, bet nav galvas, un cilvēks, kuram ir galva, bet nav roku, mūsdienu sabiedrībā neiedereas vienādā mērā"[6,53]. "Bēns kā sociāla būtne pats veido un rada sevi noteiktās darbībās, kuru vadomotīvs ir cieņas attīstīšana. Izvlēloties darbības pēc savas brīvas gribas, bērns darbojas un iepazīst pats savas iespējas, rod prieku par savu noderīgumu, tiecas pēc jaunām darbībām un veido personību iespēju robežās."[1,37] Tieši šīs robežas pedagogam ir jāspēj pilnveidot, dažādot, pastiprinātu uzmanību pievēršot tieši tām darbībām, kas konkrētajā vecumposmā ir viss būtiskākās bērna attīstībā. Lai gan pedagogu darbs arī pirmsizglītības iestādēs norisinās pēc noteikta Latvijas izglītības standarta, izglības standarts ir veidots pēc pakāpju principa, kas bērnam attiecīgajā vecumposmā ir jāmāk, pie kā ir jāstrādā, kas, manuprāt, strādā tikai kā vadlīnija, kura tiek ievērota aizpildot grupu žurnālus, veidojot stundu plānus, mācību semestra atskaites.
…
