Servitūta nodibināšana

Saskaņā ar LR Civillikuma 1231. panta 1. punktu servitūtu var nodibināt ar likumu vai citu normatīvo aktu. 1. punkts attiecas uz gadījumiem, kad likums tieši nosaka, kad tiek nodibināts konkrēts servitūts. Sevitūts uzskatāms par nodibinātu likuma spēkā stāšanās dienā. Servitūtu nodibināšana ar likumu notiek ļoti reti. Tas sastopams ģimenes un mantojuma tiesībās, kur vienas personas īpašuma tiesības aprobežojums par labu otrai izriet no šo personu atrašanās laulībā vai tuvas radniecības. Piemēram, Civillikuma (C.) 394. pants paredz, ja mantojums ir tik mazs, ka, to sadalot, nav iespējams uzturēt nepilngadīgus bērnus, pārdzīvojušam laulātajam ir tiesības pārvaldīt un lietot visu nesadalīto mantojumu. Pie tam laulātajam no visa mantojuma ienākumiem jāsedz vispirms bērna uztura izdevumi, tātad šajā gadījumā tas nav lietojums, kuru viņš var izmantot par labu vienīgi sev. Servitūtus paredz arī daži citi likumi, piemēram, likums “Par ostām” u.c. Servitūta tiesības paredz 1993. gada 4. maija likuma “Par telekomunikācijām” 19. p. 3. punkts, kurš nosaka, ka “telekomunikāciju organizācijai, valsts specializēto telekomunikāciju un privāto telekomunikāciju tīklu īpašniekiem ir pastāvīgas zemes un ēku servitūtu tiesības, kas nepieciešamas telekomunikāciju pakalpojumu nodrošināšanai. Ja puses nevar vienoties par servitūta noteikumiem, servitūtu nodibina ar tiesas spriedumu”. Pastāv arī cits viedoklis, kurš neatzīst to par servitūta nodibināšanu ar likumu1. …