Servitūts, kā tiesība uz svešu lietu ir radies jau romiešu tiesībās. Neskatoties uz to, ka tajā laikā pastāvēja arī cita veida tiesības uz svešu lietu, servitūta tiesības bija vienas no svarīgākajām šajā tiesību saimē. Šāda veida tiesību nepieciešamību galvenokārt noteica apstākļi, ka sadalot zemi privātīpašumos, ne visus zemes gabalus, piemēram ūdens trūkuma, ganību trūkuma, pieejas ceļu trūkuma un citu objektīvu iemeslu dēļ, bija iespējams pilnvērtīgi izmantot. Lai sekmētu attiecīgo zemes gabalu racionālu izmantošanu, radās nepieciešamība ieviest tādu tiesības institūtu, kas ļautu izmantot blakusesošā zemesgabala iespējas. Daudz plašāku jēdzienu servitūta tiesības ieguva veidojoties un paplašinoties pilsētām. Šajos apstākļos bija nepieciešami tādi tiesiskie līdzekļi, kas pasargātu vienu īpašnieku no otra īpašnieka rīcības sekām.
Atjaunojot valstisko neatkarību un aizsākot denacionalizācijas procesus, ļoti aktuāls kļuva jautājums par trūkumu novēršanu, kuri radušies īpašumu atgūšanas rezultātā. Šo procesu normālu norisi neapšaubāmi ietekmēja pēdējo piecdesmit gadu norises, kad privātīpašums kā tāds vispār tika noliegts un viss tika pakārtots sabiedrības jeb pareizāk sakot valsts interesēm. …
