Atjaunojoties Latvijas Republikai, aktuāls tajā pat brīdī kļuva jautājums par īpašumu. Viens no svarīgākajiem jautājumiem 1990. gada maijā bija jautājums par privātiniciatīvas un privātīpašuma nozīmes atjaunošana.
Ar Latvijas Republikas Ministru Padomes 1990. gada 3. septembra lēmumu Nr. 120 tika izvirzīts stratēģisks mērķis pārkārtot īpašuma attiecības Latvijā atbilstoši tirgus ekonomikas principiem, vienlaicīgi nodrošinot dažādu īpašumu veidu un formu līdztiesību. Valdības lēmumā tika akcentēts, ka par īpašuma attiecību pārkārtošanas pamatu jāuzskata īpašuma konversija atbilstoši nepieciešamībai pārveidot pašreizējo īpašumu citos īpašuma veidos, ņemot vērā šī procesa lietderību gan no ekonomiskā, gan sociālā viedokļa. (Grūtups, 1995)
1990. gada 15. novembrī Latvijas Republikas Ministru padomē tika izstrādātas un akceptētas valsts īpašuma konversijas konceptuālās nostādnes un programma. Tās, savukārt, kļuva par pamatu 1991. gada 20. martā pieņemtajam Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumam “Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem”. Šis lēmums nosauca īpašuma konversijas veidus, formulēja konversijas pamatprincipus un kalpoja par pamatu daudzu īpašuma reformu likumu izstrādei un pieņemšanai.
Mainoties valsts iekārtai, bija jānomainās visam tās ekonomiskajam pamatam, bet līdz ar to arī cilvēku attieksmei pret 50 gadus valdījušo īpašuma formu. Kā savā grāmatā fiksējis A.Grūtups, tad 1991. gada 20. marta Augstākās Padomes plenārsēdē visi precīzi īpašuma reformu būtību raksturojis deputāts S.Buka: “Īpašuma konversija ir spēcīgs iedarbības instruments ne tikai uz ekonomiku kopumā, bet uz katru cilvēku. Uz cilvēka dzīves līmeni…” Jo cilvēka dabā ir vairāk rūpēties par savu īpašumu, nevis kaut ko nenoteiktu, it kā nevienam tieši nepiederošu.
Augstākās Padomes lēmumā tika formulēti trīs īpašuma konversijas veidi, no kuriem viens bija valsts un īpašumu privatizācija, kā arī valsts īpašumu nodošana pašvaldību īpašumā un valsts un pašvaldību īpašuma privatizācija.…
