Ievads
Jautājums kā motivēt un stimulēt darbiniekus ir aktuāls jebkurā organizācijā. Saskaņā ar motivēšanas teorijām, tieši vajadzības stimulē cilvēku rīcību. Motivācija ir pamatnosacījums, kas jāņem vērā, izvērtējot psihosociālos faktorus, tā kā pēdējie ir tie, ar kuru palīdzību tiek izstrādātas atbildes uz darbinieku cerībām. Motivācijas iziet ārpus cilvēka gribas, t.i., tās nosaka dzīves telpa kā sociāla vai sociālekonomiska sistēma, pastāvošā sociālā vide un personīgā pieredze.
Darbinieku izaugsmes iespējas bieži vien ir atkarīgas no psiholoģiskās gaisotnes darbā, no paša darba, jo labas darba iemaņas var iemācīties tikai tad, ja darbinieks ir ieinteresēts šajā darbā, ir pienācīgs vadības atbalsts un darba vērtējums.
Lai darbinieks justos apmierināts ar dzīvi un darbu, ir liela nozīme gan organizācijas vadītājam, gan pašam darbiniekam. Vadītājam ir jācenšas pielāgoties saviem darbiniekiem, atrast pareizās stimulēšanas metodes, darbiniekiem savukārt jācenšas pielāgoties saviem darba biedriem un arī vadībai. Vadītāju galvenais uzdevums darbinieku motivēšanā ir pareizi un adekvāti komunicēt, īstajā brīdī atrodot pareizos vārdus, paskaidrojumu un piedāvājumus, lai neradītu demotivāciju.
Cilvēki ir visvērtīgākie uzņēmuma resursi, bet tajā pašā laikā cilvēki ir vienīgie resursi, kas spēj rīkoties pret organizācijas mērķiem, tāpēc ir jāiegulda lielas pūles, lai viņu enerģiju izmantotu organizācijas labā.
1. Motivēšanas jēdziens, būtība un teorijas
Motivācija (motivēšana) ir dinamisks process, kurš, izmantojot psiholoģiskās, sociālās, ekonomiskās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē indivīda un uzņēmuma izvirzīto mērķu sasniegšanu1.
Motivējums ir noteiktu motīvu komplekss, kas veicina cilvēku rīcību noteiktā virzienā. Motivēšana organizācijās ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus2.
…