3D druka jeb aditīva ražošana (AM) ir process, kurā no digitāla faila tiek izveidots reāls, trīsdimensionāls, aptaustāms objekts. Procesā sākumā izveido izstrādājuma ideju, kuru pārveido datorā attēlā, izmantojot CAD vai 3D skenēšanu (1a. att.). Tālāk notiek modeļa datu pirmapstrāde: virtuālā modeļa sagriešana slāņos un atbalsta struktūru pielāgošana, lai stabilizētu struktūras, drukas ceļa plānošanā un secīgā slāņu datu pārsūtīšanā uz 3D printeri (1b. att.). Pēc tam notiek aditīva ražošana pēc izvēlētās metodes (1c. att.) [1], [2].
1.att. Aditīvas ražošanas vispārīgā shēma [2]
Šai ražošanas metodei ir vairākas priekšrocības: 1) spēja izveidot precīzu kopiju vēlamam izstrādājumam, 2) mazāks CO2 izmešu daudzums, mazākas ražošanas izmaksas, mazāks enerģijas patēriņš salīdzinājuma ar ierastam ražošanas metodēm, 3) mazāks materiāla patēriņš, secīgi, mazāks atkritumu daudzums, 4) iespēja ražot komplicētas formas detaļas, kuras ir neiespējami vai ir ārkārtīgi grūti ražot bez 3D drukas. Tomēr, 3D drukai arī ir vairāki trūkumi: 1) mazs pieejamo materiālu klāsts, īpaši metālu un keramikas drukā, 2) līdz galam nav izpētīta sakarība starp atšķirīgām drukas metodēm un galaprodukta īpašībām, 3) mazs ražošanas ātrums [3].…