Ir veikti daudzi pētījumi, lai noskaidrotu šizofrēnijas rašanos, tomēr joprojām nav atrasta galējā atbilde uz jautājumu par tās izcelsmi. Pētījumi uzrāda gan bioloģisko faktoru - iedzimtības, galvas smadzeņu ķīmiskās darbības izmaiņu, smadzeņu strukturālo izmaiņu ietekmi uz simptomu rašanos, gan psiholoģisko faktoru ietekmi, tādu kā nelabvēlīga attiecību pieredze, psiholoģiskas traumas.
Tiek uzskatīts, ka slimību izraisošie faktori sākotnēji var rasties agrīnā nervu sistēmas attīstības posmā, proti, grūtniecības periodā, tādējādi palielinot šizofrēnijas attīstības risku vēlākā dzīves laikā. Nesen iegūtie pierādījumi liecina, ka arī infekcijas prenatālajā periodā veicina šizofrēnijas attīstības riska iespējamību vēlākā dzvē, tas nozīmē, ka pastāv saikne starp attīstības patoloģijām grūtniecības laikā un slimības attīstības risku.
Par vienu no šizofrēnijas riska faktoriem tiek uzskatīta dzīve pilsētas vidē. Arī sociālā nelabvēlība, nabadzība un ar sociālajām problēmām saistīta migrācija, rasu diskriminācija, ģimenes disfunkcija, bezdarbs un slikti sadzīves apstākļi, ir viens no riska faktoriem. Pie riska faktoriem pieskaitāmas arī bērnībā gūtās traumas vai vardarbība. Slikta audzināšana netiek iekļauta riska faktoru vidū, bet neatbalstošas, disfunkcionālas attiecības ģimenē var palielināt slimības risku.
Šizofrēnijai ir dažādas formas, un tās norise var būt vai nu nepārtraukta vai periodiska. Pirmajā gadījumā slimība 1—2 gadu laikā var radīt izteiktu gara vājumu, ko raksturo domāšanas sašķelšanās un emocionāls trulums.…
