Es izvēlējos rakstīt par šo tēmu tāpēc, ka arī pats tuvākajā laikā vēlos iegādāties skeneri. Līdz ar to arī iegūt zināšanas, kurš skeneris būtu piemērots tieši man, gan cenas, gan kvalitātes ziņā. Mans darba mērķis ir tuvāk iepazīties un izpētīt šīs perifērijas iekārtas.
Šajā darbā tiek aprakstīta skeneru vēsture, skeneru iedalījums, to galvenie parametri (maksimālā optiskā izšķirtspēja, krāsu dziļums, u.c), attēlu skenēšana Internetam, kā arī sīkāk tiek aplūkoti atsevišķi skeneri, kas domāti gan mājas vajadzībām, gan darbam lielos un mazos birojos. Darbā tiek iekļautas piecas tabulas un divdesmit pieci attēli. Tabulās tiek salīdzināti skeneru parametri un aplūkoti biroja, grafiskā dizainera, pus profesionālie un profesionālie skeneri. Ir izveidots pielikums, kurā ir iekļautas Hewlett-Packard un Epson skeneru cenas.
Informācija tika iegūta Internetā un tulkojot grāmatu no krievu valodas.
Cilvēkus vienmēr ir interesējusi iespēja apmainīties ar informāciju attālumā. Jau no seniem laikiem cilvēki ir rakstījuši viens otram vēstules, bet šī informācijas apmaiņas iespēja nevarēja nodrošināt pietiekami ātru tās iegūšanu un pārsūtīšanu.
Pirmais pagrieziens šajā nozarē bija tad, kad tika atklāts telegrāfs un radio. Sākumā informāciju nodeva signālu veidā ar dažādu signālu garumu (Morzes ābece), vēlāk tika izveidota automātiskā tekstu sūtīšana. Nu, bet pie tā vien process neapstājās. Līdz ar to arī radās jautājums: kā nosūtīt attēlu?
Pirmās skenēšanas ierīces bija izgatavotas tieši priekš tā, lai vizuālo informāciju varētu pārveidot elektriskajos impulsos un pārraidīt ar radiosistēmas palīdzību.
Vissenākais skenera priekštecis - “ierakstošais telegrāfs” bija ieguvis patentu 1843. gadā, kuru izgudroja skots Aleksandrs Beins. Tas ļāva pārraidīt informāciju melnbaltā attēlojumā. 1885. gadā šo ideju uzlaboja itālis Džovanni Kazelli. Viņa telegrāfs “nolasīja” attēlu, kas bija uzzīmēts uz papīra ar tinti, kura bija izgatavota no elektrovadoša materiāla.
Ar tādu ierīču palīdzību bija izveidota pirmā līnija dokumentu pārraidīšanai , kas savienoja Parīzi un Lionu. Pēc neilga laika pie šīs līnijas bija pieslēgušas arī citas pilsētas. Vēlāk tika izveidots fototelegrāfs, kura galvenā sastāvdaļa bija fotoelements. Šī fototelegrāfa darbības princips jau ir līdzīgs mūsdienu skenēšanas iekārtām. Tajā tievs gaismas stars pārvietojās pa skenējamā zīmējuma virsmu, un kad gaismas stars atstarojās, tas nokļuva uz fotoelementa. Uz fotoelementa izveidojās strāva, kura bija proporcionāla atspoguļojošai virsmai. Tas jau ļāva iegūt attēlu ar pelēkas krāsas gradāciju.
20. gadsimta sākumā vācu fiziķis Arturs Korns izveidoja fototelegrāfu, kura darbības princips ir mūsdienu cilindriskās virsmas skeneru pamatā. Tajos laikos šī ierīce parādīja augstas kvalitātes prasības attēla pārraidīšanā. Skenēšanas laikā Korna aparāts nolasīja krāsainu informāciju vienu punktu pēc otra, griežoties cilindriskas formas rullītim. Pēc pilna apgrieziena cilindrs pagāja soli pa asi pa vienu mērvienību. Gaisma no lampas caur objektīvu nonāca uz oriģināla un atspoguļojās no tā uz selēna fotouztvērēja. Tādā veidā katra punkta skenēšanas parametri bija vienādi , tāpēc, ka fotouztveršanas elements ir tikai viens. Tā ir liela priekšrocība, tā kā uzreiz vairāku punktu skenēšanas laikā ar vairāku uztveršanas elementu izmantošanu veidojas kāda kļūme, saistībā ar to, ka elementi var atšķirties viens no otra. Tomēr tādas ierīces varēja skenēt tikai lokāmus materiālus (tādus kā papīrs), un nevarēja skenēt cietus materiālus, piemēram, stikla plates, grāmatas.…
