Skolā iegūto zināšanu, prasmju un iemaņu ietekme uz nākotnē iegūto profesiju

1.2 Nostādnes mācību priekšmetu standartos un programmās
Pastāvošā izglītības valsts standarta sistēma dod iespēju skolotājam patstāvīgi un radoši veikt izglītošanas darbu, jo vienīgais reglamentējošais dokuments, kas viņu ierobežo ir izglītības valsts standarts mācību priekšmetā. Pārējos izglītības satura realizēšanai nepieciešamos komponentus skolotājs izvēlas atbilstoši savām, skolas vai skolēnu interesēm un iespējām.
Izglītības standartos un vadlīnijās ir formulēti: atsevišķu mācību priekšmetu apguves mērķi; apgūstamais mācību saturs; zināšanu, prasmju un iemaņu apjoms, kas atbilst optimālam apguves līmenim izglītības pakāpes beigās; zināšanu un prasmju pārbaudes formas un tehnoloģija.
Izglītības valsts standartā ietvertās prasības ir „pamatne”, uz kuras balstās skolotāja izvēlētā mācību programma – „kāja”, kādā veidā viņš kopā ar skolēniem šīs prasības realizēs, lai, izmantojot dažādo mācību literatūru, mācību līdzekļus un pedagoģiskos paņēmienus, sasniegtu vēlamo rezultātu – piepildītu „izglītības biķeri”.
Kad „biķeris” ir piepildīts, valsts ir tiesīga pārliecināties, cik pilnvērtīgi tas ir izdarīts – ar pārbaudes darbiem kontrolēt skolēnu izglītotību.
Iegūtajam izglītības „kokam” vēl nepieciešama „lapotne”, t.i., valstij jādefinē, kādam jābūt pamatskolu beigušajam pilsonim. Šo definējumu nosacīti sauc par „cepures” standartu.
Savukārt vidējās izglītības pakāpē izglītības saturam būtu jāatbilst „krūma” principam, t.i., no kopējām „saknēm” (obligātajiem kodolpriekšmetiem) „izaug” patstāvīgi „stumbri” (obligātie profilējošie priekšmeti), kuros uzzied „ziedi” (skolēnu spējām un interesēm atbilstoši izvēles priekšmeti). „Stumbru” daudzveidību nosaka skolu izveidotās izglītības programmas.
…