Radošums ir noturīga individualitātes īpašība, ko raksturo novatorisms, oriģinalitāte, netradicionāli risinājumi, drosme, jaunrades darbības, produktivitāte dažādās nozarēs – mākslā, zinātnē, tehnikā, pedagoģijā u.c., radoša intuīcija, bagāta fantāzija, iedvesma, psihes plastiskums, virsapziņas darbība. Kreativitāte ir iedzimta īpašība un, līdzīgi citām īpašībām, cilvēkam tā piemīt dažādā pakāpē.[9]
Galvenais izglītības mērķis – nodrošināt personībai iespējas veidoties par garīgi un fiziski attīstītu, brīvu un atbildīgu, radošu personību, akcentējot izglītības orientāciju un personības veidošanos, kā centrālo procesu.
Īpašība, kura palīdz efektīvi realizēt šo mērķi, ir radošums. Skolēnu radošumu var rosināt vai apspiest viņu skolotāji un skolas mikrovide. Kreatīvi jeb radoši ir visi bērni. Skolotājam jāprot izmantot katra bērna kreatīvo potenciālu produktīvi.
Šajā darbā centos noskaidrot, vai radošumu var novērtēt, kā un ar kādām metodēm, vai procesam un skolēna pašvērtējumam ir nozīme vizualās makslas stundās.
Darba mērķis:
Pētīt skolēna radošuma izvērtēšanas iespējas vizuālās mākslas stundās sākumskolā.
Darba uzdevumi:
1.Izzināt radošuma būtību, īpašības un kritērijus jaunākajā skolas vecumā.
2.Pētīt vērtēšanas metodiku sākumskolā.
3.Pētīt skolotāju un skolenu attieksmi pret radošu darbu vērtēšanu.
Darba objekts:
Mācību sasniegumu vērtēšana vizuālās mākslas stundās..
Darba priekšmets:
Jaunākā skolas vecuma bērnu radošums.
Pētījuma metodes:
Novērošana, intervija, rezultātu analīze un apkopošana.
Darba hipotēze:
Lai objektīvi novērtētu skolēnu radošo darbu, ir vajadzīgs skolēnu pašnovērtējums.
„Kreativitāte jeb radošums – iedzimta un izkopta indivīda īpašība/spēja radīt oriģinālas/jaunas nozīmes un tēlus, kas veido kopienas sociālās prakses un izpausmes. Radošā darbība palīdz atklāt jaunas iespējas un formas labākiem kopā dzīvošanas un strādāšanas modeļiem; piemēroties jaunajam un pārveidot savu esību ar radošās iztēles un iniciatīvas palīdzību. Radošums attiecināms ne tikai uz jauna mākslas priekšmeta vai stila radīšanu, bet uz problēmu risināšanu visās iespējamās jomās.”[15]
„Kreativitāte ir saistīta ar iedzimtību. Līdzīgi citām īpašībām, dažādiem indivīdiem tā piemīt dažādā pakāpē. Varbūt īpaši nelabvēlīgos gadījumos to nevar konstatēt. Kreativitāte var piemist cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Ir sarīkotas šādu cilvēku glezniecības izstādes, kuras rāda neordināru pasaules skatījumu, izjūtu, radošus meklējumus. Pasaulē ir populāras bērnu zīmējumu izstādes, kuras pārsteidz ar svaigo, netradicionālo redzējumu, tēlainību.”[4]
Radošums var izpausties visdažādākajā veidā un sfērās, ne tikai minētajās nozarēs. Ja cilvēks ir radošs, viņš mēdz tāds būt visās savās izpausmēs – ne tikai savā profesionālajā, radošajā darbībā, bet arī dzīves stilā – ārējā veidolā, saskarsmē, mājas iekārtojumā u.c. Mēdz būt arī, ka spilgta personība ārēji ir necila, ne ar ko īpaši nepiesaista, bet iekšēji tā ir garīgi bagāta, neparasta.
Diemžēl, jāatzīst arī tas bēdīgais fakts, ka bērnu radošumu, gluži otrādi, pedagogi un arī vecāki mēdz nonivelēt. Tāds neordināri domājošs bērns ar savām neparastajām izdarībām, urdīgiem jautājumiem, netradicionālām reakcijām mēdz būt neparocīgs, neērts, traucējošs, pat kaitinošs. Tad viņam tiek aizrādīts, pārmests, viņš tiek bārts, pat sodīts – un tā tikmēr, kamēr viņa kreativitātes gliemeža radziņi ievelkas iekšā un pazūd, un dus latentā stāvoklī, kamēr varbūt kāds laimīgs gadījums, labvēlīga attieksme, izpausmju brīvība atkal ļauj tiem ieraudzīt dienas gaismu. Bet, ja nē – sākotnēji radoši aktīvais bērns, kam patika gan dziedāt, gan dejot, gan atdarināt, gan zīmēt un veidot, it kā apdziest, kļūst pelēks, paklausīgs, inerts, bet sabiedrība zaudē potenciāli spilgtu individualitāti.…
