Bērnu uzvedības traucējumi ir bijuši vienmēr mūžsena problēma, lai gan mainoties paaudzēm katra iepriekšējā paaudze ir uzskatījusi, ka ar gadiem bērnu uzvedība ir pasliktinājusies- pusaudži ir sliktāki nekā tajos laikos, „kad mēs bijām jauni”. Taču patiesībā, nekas īpaši nebūtu mainījies, ja pasaule savā attīstībā stāvētu uz vietas, bērni vienkārši pielāgojas šodienas strauji mainīgajam laikmetam. Laikmets, dzīves notikumi piespiež bērnu būt par sliktas rīcības upuri. Taču bērnam ir jāsaprot, ka ne vienmēr drīkst pakļauties laikam, kurā mēs dzīvojam!
Pēdējos gados mūsu valstī skolotāju cīņa ar skolēnu neapmierinošo uzvedību kļūst arvien smagāka? Galvenokārt tas skaidrojams ar sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām, kas skārušas Latviju pēdējās desmitgades laikā. Autoritārā režīma vietā ir stājusies demokrātija, un pārprasta “lielā brīvība” ir novedusi pie visatļautības.
Skolotāju bezgalīgajā cīniņā ar skolēnu disciplīnas pārkāpumiem – varonīgā, bet veltīgā cīņā ar vējdzirnavām, kura aizņem lielāko stundas daļu, galveno mācību stundas mērķi– mācīšanu un mācīšanos, atstājot otrajā vietā.
Uzvedības traucējumu cēlonis:
Attīstības īpatnības (uzmanības deficīta sindroms, valodas attīstības problēmas, veselības traucējumi)
UZMANĪBAS DEFICĪTA SINDROMS UN HIPERAKTIVITĀTE (UDS, UDHS) ir nozoloģiska kategorija, kas raksturo hroniskus uzvedības traucējumus bērnībā. Klīniskie simptomi tam ir kustību nemiers, nespēja nosēdēt uz vietas, viegla uzmanības novēršana, domāšanas un uzvedības impulsivitāte, nespēja mācīties no pieredzes un no izdarītajām kļūdām, uzmanības nepietiekamība, nespēja koncentrēties, viegla pārslēgšanās no viena darbības veida uz citu, nenovedot iesākto līdz galam, pļāpīgums, izklaidība, nepietiekama briesmu sajūta ( pārdrošība) utt.Saskarsmes problēmas.…
