Nacionālais parks (NP) ir teritorija, kurā vienlaikus ar dabas kompleksa aizsardzību tiek organizēta arī cilvēku ekoloģiskā izglītošana un atpūta. Nacionālajā parkā tiek saglabāta viena vai vairākas cilvēka nepārveidotas ekosistēmas, retas augu un dzīvnieku sugas, īpatnēji ģeomorfoloģiski veidojumi, krāšņas ainavas un citi dabas objekti, kam ir liela zinātniskā, izglītojošā vai rekreatīvā (saistīts ar cilvēku atpūtu) nozīme. Parasti nacionālie parki aizņem lielu platību un tā aizsardzību nodrošina valsts varas institūcijas. Parkā aizliegta vai arī stipri ierobežota cilvēku saimnieciskā darbība, pastāvīga iedzīvotāju klātbūtne pieļaujama vienīgi tad, ja tā ir pārmantota. Nacionālais parks ir viena no vecākajām un izplatītākajām aizsargājamo dabas objektu kategorijām. Nacionālie parki tiek dibināti ar mērķi aizsargāt dabu un kultūras vērtības, kā arī nodrošināt zinātnisko izpēti, izglītību un atpūts iespēju. Latvija ir izveidoti trīs nacionālie parki – Gaujas Nacionālais Parks, Ķemeru Nacionālais Parks un Slīteres Nacionālais Parks.
Jeloustounas Nacionālais Parks ir pirmais nacionālais parks pasaulē, dibināts 1872. gadā ASV. 20. gs. sākumā Dienvidamerikā izveidoja nacionālos parkus: Argentīnā (Navelrapi NP, 1903. gadā), Brazīlijā (Igvasu NP, 1909. gadā) kā arī Eiropā: Francijā (Pelvū NP, 1913. gadā), Šveicē (Engadīna NP, 1914. gadā), Spānijā (Kovadongas NP, 1915. gadā). Igaunijā 1917. gadā tika nodibināts Lahemā Nacionālais Parks, bet Latvijā nodibināja Ķemeru Nacionālo Parku, bet 2000. gadā – Šlīteres nacionālo parku. …