-
Sociālā pedagoģija
Nr. | Название главы | Стр. |
1. | Sociālā pedagoģija kā zinātne | |
2. | Sociālās pedagoģijas avoti | |
3. | Sociālās pedagoģijas saikne ar citām zinātnēm, šo saikņu izpausmes veidi | |
4. | Sociālās pedagoģijas kā zinātnes attīstības vēsture | |
5. | Socializācijas process, tā faktori un iespējamie riski | |
6. | Sociālā pedagoģija un sociālais darbs: kopīgais un atšķirīgais | |
7. | Sociālpedagoģiskā darbība, tās saturs un jomas | |
8. | Sociālais pedagogs, viņa profesionālā kompetence un darbības funkcijas. Sociālā pedagoga standarts | |
9. | Bērnu un ģimenes sociālpedagoģiskā aizsardzība | |
10. | Bērnu un jauniešu devianta uzvedība, tās cēloņi, izpausmes veidi | |
11. | Bērnu un jauniešu atkarības: cēloņi, izpausmes, novērošanas iespēja | |
12. | Pašagresija, tās cēloņi un izpausmes veidi | |
13. | ‘’Ielas bērni’’ | |
14. | Vardarbība, tās cēloņi, izpausmes un sociālpedagoģiskā darbība tās mazināšanā | |
15. | Viktimitāte | |
16. | Bērnu un jauniešu kriminalitāte, tās mazināšanas iespējas | |
17. | Sociālā korekcija, pāraudzināšana | |
18. | Sociālpedagoģiskās darbības metodes un tehnoloģijas | |
19. | Citu valstu sociālpedagoģiskā darba pieredze |
Zinātne par praktisku uzskatāma tad, ja prakses mērķi, tās jēga ir teorijas pamatprincips. Pedagoģija ir uzskatāma par praktisku zinātni, jo tās teorijas un prakses pamatā ir viens princips: izaudzināt bērnu un jaunieti par patstāvīgu un atbildīgu cilvēku.
Pašreizējo situāciju sociālajā pedagoģijā raksturo prakses attīstība, kas pamatojas valsts sociālo reformu un attīstības politikā. Sociālās pedagoģijas teorija atpaliek no prakses. Zinātnes atbilde uz straujo prakses attīstību ir sociālās pedagoģijas ienākšana augstskolās, publikācijas laikrakstos un konferenču referātu publikācijās.
Sociālā pedagoģija kā zinātne mūsdienās orientēta uz citu sociālo un humanitāro zinātņu atziņām un rezultātiem, piemēram, politiski ekonomisko valsts teoriju, sociālo politiku, socializācijas teoriju, mācību teoriju, sociālpsiholoģiju. Citu radniecīgo zinātņu atziņu integrācija sociālajai pedagoģijai ir īpaši raksturīga un varbūt ir pat tās būtība.
Termins “sociālā pedagoģija” radies Vācijā aptuveni 19.gs.vidū. Zinātnieks Kārlis Māgers (K.Mager) to darinājis kā alternatīvu terminam “kolektīvā pedagoģija”, kas bija pretstats “individuālpedagoģijai”. Savukārt Frederiks Dīstervēgs, zinātnieks – domātājs, vēlējies paplašināt savu klausītāju zināšanas izglītībā un lietojis terminu “sociāls”, runājot par prakses un teorijas vienotību, ko svarīgi izprast, apgūstot pamatizglītību. Zinātnieka izvirzītā tēze “Mācīties darot” sasaucās ar humānisma paradigmu sociālajā pedagoģijā – mācīties, radot un ticot labajam cilvēkā.
Arī F.Dīstervēgs, respektējot zinātniekus Ž.Ž. Ruso (J.J.Rousseau), J.H. Pestalociju (J.H.Pestalozzi) un vēlāk F.Frēbeli (F.Froebel), ticēja, ka cilvēki spēj attīstīties, respektēt un rūpēties viens par otru un strādāt kopējai labklājībai jēdziena “sociāls” ietvaros. …
Sociālā pedagoģija, tās apakšnozares, saistība ar citām zinātnēm,attīstības vēsture,devianta uzvedība, bērnu un jauniešu atkarības, sociālais pedagogs, viktimitāte, ''ielas bērni'', vardarbība ģimenē, sociālā korekcija, sociālā pedagoģija un sociālais darbs.
- Sociālā pedagoģija
- Sociālā pedagoģija
- Sociālā pedagoģija pedagoģijas zinātnes struktūrā
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Sociālā pedagoģija
Реферат для университета5
Оцененный! -
Sociālā pedagoģija pedagoģijas zinātnes struktūrā
Реферат для университета10
-
Pedagoģijas zinātne un tās galvenās apakšnozares. Sociālā pedagoģija, didaktika, pedagoģijas vēsture, tās raksturojums
Реферат для университета10
-
Pedagoģijas teoriju kritisks izvērtējums
Реферат для университета16
-
Sociālā kontrole
Реферат для университета10