Sociālā stratifikācija ir viena no galvenajām socioloģijas problēmām, kura izskaidro sabiedrības sadalīšanos slāņos (sociālo noslāņošanos): nabadzīgie, vidējais slānis, bagātie. Stratifikācija vairāk vērsta uz nevienlīdzīguma veidošanu vai strukturēšanu starp veselu cilvēku kopumiem, nevis atsevišķiem indivīdiem. Stratifikācija ir sabiedrības hierarhija pēc vairākām pazīmēm, kuras raksturo cilvēku sociālo nevienlīdzību: pēc ienākumiem, bagātības, varas, prestiža, vecuma, tautības, dzimuma utt.
Atbilstoši šādam iedalījumam sabiedrībā pastāv stereotipi, aizspriedumi un diskriminācija attiecībā pret tās sociālajiem slāņiem. Ar šādu fenomenu mēs sastopamies vai ik dienas, tieši tādēļ arī sociālā psiholoģija pēta šos fenomenus, cenšoties atrast to pamatcēloņus un izskaidrojumu.
Sociālā stratifikācija (sociālā noslāņošanās) nozīmē sabiedrības sadalīšanos slāņos jeb stratos ar nevienlīdzīgu sociālo stāvokli sabiedrībā. Tie sakārtoti hierarhijā: augstāk esošo slāņu rokās ir vairāk bagātības un varas, tiem ir lielākas iespējas lemt par zemāk esošajiem slāņiem. Katrā sabiedrībā var nodalīt vairākus slāņus, kuru savstarpējās attieksmes veido hierarhiju.
Sabiedrība ir sociāla sistēma, kuru raksturo cilvēku kopīgā darbība, kas vērsta uz viņu dzīvei nepieciešamo svarīgāko funkciju nodrošināšanu, tā ir ārkārtīgi sarežģīts un daudzdimensiāls veidojums, kurā viens no aspektiem ir sabiedrības sociāli ekonomiskās stratifikācijas analīze, kura dod iespēju ne tikai izprast esošo sabiedrības sociālo noslāņošanos, bet arī prognozēt iespējamās sociālās pretrunas sabiedrības attīstībā, un tādējādi arī paredzēt svarīgākos politiskās darbības akcentus tuvākajā un tālākajā nākotnē. Stratifikācijas procesā veidojas sabiedrības vertikālā struktūra. Vienā stratifikācijas līmenī esošajiem jeb pie viena sociālā strata piederošajiem cilvēkiem dzīves iespējas un dzīvesveids ir līdzīgi. Katrā sabiedriskajā iekārtā vai vēstures periodā šiem stratiem var tikt dots vēl īpašs nosaukums.
Socioloģijā izplatītākie ir četri stratifikācijas tipi: verdzība (sabiedriskās attiecības, kurās daļa cilvēku (vergu) tiek uzskatīti par citu cilvēku īpašumu un tāpēc ir beztiesīgi; vergu tirdzniecība pasaulē beidzās pēc 1888.gada), kasta (sociāli reliģiska grupa, kurā piedzimstot cilvēks savu sociālo pozīciju nevar mainīt līdz mūža galam; sabiedrības grupa, kas stingri sargā savu noslēgtību un savas kopīgās intereses, savas sabiedrības stāvokļa privilēģijas), kārta (sociālā grupa, kur cilvēku sociālās pozīcijas pamatotas, balstoties uz tradīcijām un likumu) un šķira (liela sociālā grupa, kas atšķiras no citām ar savu ekonomisko stāvokli, interesēm, dzīves stilu).(6;51).
Daudzās kultūrās cilvēks, mainot līdzšinējo sociālo statusu, iegūst arī it kā jaunas tiesības, jo nu pārstāv citu sabiedrības slāni. Šo fenomenu iespējams novērot daudzās sadzīves un laboratorijas apstākļu situācijās. Tie ir gadījumi, kad cilvēki, kas ieguvuši augstāku sociālo statusu, sāk uzskatīt, ka ir pelnījuši vairāk cieņas un apkārtējo ievērības, kā arī labāku attieksmi pret sevi, vai arī, ka ir spējīgāki nekā citi. Sabiedrības attieksme pret cilvēku nereti mainās, bieži vien pat pašos pamatos, kad kāds vienkāršs strādnieks, kurš ieguvis izglītību, kļūst par priekšnieku un tādējādi nokļūst augstākās sabiedrības aprindās, piedalās dažādos pasākumos, uz kuriem līdz šim nav ticis aicināts utt. …
