Lielākā daļa audžuvecāku ir enerģiski, uzņēmīgi, ar entuziasmu apveltīti cilvēki, kuri ir gatavi aizstāvēt savu audžubērnu intereses. Katrā reģionā bija arī daži tādi audžuvecāki kuri ļoti pašaizliedzīgi rūpējas par bērniem, bet nejūtas droši un pārliecināti, kad saskaras ar institūciju darbinieku nevēlēšanos sadarboties. Pēc darba autora domām, audžuvecāki ir spējīgi nodrošināt audžubērniem piemērotus dzīves apstākļus, uzturu, izglītību un audzināšanu, tas ir, visu to, kas ir atkarīgs no pašiem audžuvecākiem.
Lielākās problēmas audžuģimenēm sagādā daži skolotāji, daži pašvaldību un bāriņtiesu darbinieki, kā arī daži ģimenes ārsti. Un arī negatīva, stereotipiska sabiedrības attieksme. Lielākā daļa mūsu līdzcilvēku spriež par citiem pēc savas attieksmes. Diemžēl ir pietiekoši daudz tādu cilvēku kuri domā, ka neviens normāls cilvēks nepieņems savā ģimenē svešu bērnu, kurš krīzes situācijā izņemts no nelabvēlīgas ģimenes. Jā, šādi bērni prasa daudz pūļu, laika, nervu un arī audžuvecāku personīgo materiālo līdzekļu, bet dod arī lielu gandarījumu, ja izdodas uzlabot bērna veselību, sekmes skolā, atklāt bērna talantus, iemācīt darbiņus un dzīvot ģimenē.
Darba autora ieteikumi audžuģimeņu atbalstam:
Bērnu un ģimenes lietu ministrijas darbiniekiem, konkrēti reģionālajiem konsultantiem, būtu jāveic plašāks izskaidrojošais darbs, lai sabiedrība un galvenais institūciju darbinieki, ar kuriem audžuģimenēm jāsadarbojas, izprastu situāciju un atbalstītu ģimenes, kuras audzina bez vecāku aprūpes palikušos bērnus.
Bāriņtiesu darbiniekiem ir jāsniedz pilnīga informācija audžuvecākiem par bērnu un vidi no kuras bērns ir izņemts, bet praksē ne vienmēr tā notiek. Tas sagādā problēmas ne tikai audžuvecākiem, bet arī pašiem bērniem. Ja bērns krīzes situācijā ir izņemts no ģimenes, tad viņam varētu būt vajadzīga īpaša pieeja, vismaz sākuma periodā. Tāpēc ir vēlama audžuvecāku konsultācija ar psihologu pirms bērna ievietošanas audžuģimenē.
…
